|
|
Kaimiņvalstis Un Eiropas Savienība
LIETUVĀ 9. OKTOBRIS TURPMĀK BŪS VĒSTURISKA DIENA
Armands Kūceņš, 10.10.2002.
LAIMĪGĀ LIETUVA
Kā šodien raksta lielākais Lietuvas laikraksts Lietuvos Rytas, 9. oktobris Lietuvā turpmāk būs vēsturiska diena. Sabiedrība ir sajūsmā par ziņu, ka Eiropas Komisija pirmo reizi ieteikusi Lietuvu kopā ar 9 citām valstīm uzņemt Eiropas Savienības pilntiesīgo dalībnieču pulkā. Interneta diskusijās par eirointegrācijas tēmu vakar varēja lasīt pat tādas frāzes, kā: Visai Lietuvai vajadzētu būt laimīgai!.
Bet kā Eiropas Komisijas ziņojuma ietekmi uz Lietuvas nākotni vērtē politiķi?
Lietuvas Ārlietu ministrs Antans Vaļonis vakar atzina, ka Eiropas Komisijas rekomendācija attiecībā uz Lietuvu ir laba un gaidīta ziņa. Par īpaši svarīgu ministrs nosauca atkārtoto apliecinājumu, ka Savienība arī turpmāk sniegs papildus palīdzību Ignalinas atomelektrostacijas slēgšanai.
Savukārt Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Rītis Martikonis intervijā presei izteicās: Svarīgi, ka par Lietuvas iestāju Savienībā 2004. gadā šobrīd runā ne tikai vairs Lietuvas politiķi, bet mūsu sasniegumu lieciniece Eiropas Komisija. Iepriekšējos četros Progresa ziņojumos mēs detalizēti analizējām katru vārdu. Taču šoreiz Komisija vairāk akcentējusi pašu dokumenta būtību, un Lietuvai tā ir labvēlīgāka nekā jebkad agrāk. Tā jauno ziņu komentē Rītis Martikonis. Viņš atgādina, ka 1999. gadā, kad Eiropas Komisija pozitīvi novērtēja desmit kandidātvalstu sasniegumus, Lietuva sāka runāt par 2004. gadu kā visreālāko iestājas termiņu. Fakts, ka šo pašu gadskaitli tagad min arī Eiropas Komisija, liecina par pareizu Lietuvas ārpolitikas plānošanu, uzskata Martikonis.
Optimisma pilns vakar bija arī Lietuvas delegācijas vadītājs sarunām ar Eiropas Savienību Petrs Auštrevičs: Tagad pienācis laiks runāt par mūsu nākotnes darbiem Savienības sastāvā. Ar šo ziņojumu Eiropas Komisija pozitīvi novērtējusi visu Lietuvas sagatavošanās darbu dalībai Savienībā. Vakar publiskoto ziņojumu Auštrevičs tēlaini nosauca par visas valsts auditu, jo šis dokuments radīšot plašu atbalsi starptautiskajā biznesa telpā.
GAN PRIEKS, GAN ARĪ PIESARDZĪBA
Vai jau pienācis laiks dzert šampanieti? šādu filosofisku jautājumu prese vakar uzdeva Lietuvas delegācijas vadītājam sarunām ar Eiropas Savienību Petram Auštrevičam. Viņa atbilde bija tikpat filosofiska: Labu šampanieti esmu jau nopircis. Taču to atkorķēšu tikai tad, kad būs parakstīts līgums par Lietuvas dalību Eiropas Savienībā. Visi Lietuvas politiķi, kas vakar un šodien komentēja Eiropas Komisijas Progresa ziņojuma tekstu, vienlaikus pauda gan prieku, gan piesardzību. Ārlietu ministrs Antans Vaļonis uzsvēra, ka sarunu finiša taisnē Lietuvu gaida intensīvs darbs. Šobrīd valsts ir slēgusi 28 sadaļas no 31, taču pie dažām no tām nāksies atgriezties. Galīgo lēmumu gaida tādi Lietuvai stratēģiski un finansiāli svarīgi jautājumi kā lauksaimnieciskās ražošanas kvotas, tiešie maksājumi, finansējums Ignalinas atomelektrostacijas slēgšanai, zemes pārdošana ārzemniekiem, Lietuvas iemaksas Eiropas Savienības budžetā. Turklāt vakardienas ziņojumā Komisija Lietuvai ieteikusi veikt papildu pasākumus valsts pārvaldes, tiesību jomas, nodokļu sistēmas, biznesa vides sakārtošanā. Tā kā šis nav pēdējais Eiropas Komisijas ziņojums pirms paplašināšanās, Lietuvai ir vairāk nekā svarīgi ņemt vērā minētos ieteikumus.
Sakarā ar Kaļiņingradas problēmu Lietuvas politiķi ir nobažījušies par Eiropas Komisijas paziņojumu vīzu jautājumā. Proti, ka lēmums par pievienošanos Šengenas līgumam tiks pieņemts attiecībā uz katru kandidātvalsti atsevišķi, turklāt nebūt ne uzreiz pēc paplašināšanās. Lietuva neapšaubāmi ir ieinteresēta iekļauties Šengenas telpā iespējami drīzākā laikā.
Vakar sagaidījuši pozitīvu vērtējumu no Eiropas Komisijas, Lietuvas diplomāti nesteidzas uzelpot. Kā apgalvo Vaļonis, Auštrevičs un Martikonis, viņiem ir zināms arī iespējamais krīzes scenārijs. Eiropas Savienības paplašināšanās procesam vēl šogad ir jāiztur vairāki pārbaudījumi referendums Īrijā, kandidātvalstu finansēšanas shēmas analīze pašreizējās dalībvalstīs, piecpadsmit dalībvalstu līderu sanāksmes Briselē un Kopenhāgenā. Lietuvas politiķi ar bažām runā par Austriju, kur pretestība paplašināšanās procesam ir viena no politisko diskusiju tēmām. Lietuvieši nav sajūsmā arī par Nīderlandi, kura iestājas par mazāku finansējumu kandidātvalstu lauksaimniecībai.
Kā rezumē Lietuvas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Rītis Martikonis: Dabiski, ka dalībvalstis rīkojas piesardzīgi, jo šoreiz tiek skaidri runāts par Eiropas Savienības nodokļu maksātāju naudu. Tomēr Komisija ir minējusi pietiekami daudz argumentu, kas liecina par mūsu atbilstību agrāk izvirzītajiem kritērijiem.
KAS SAGAIDA LIETUVIEŠU VALODU PĒC ES PAPLAŠINĀŠANĀS
Armands Kūceņš, 23.05.2002.
Lietuvas sabiedrībā par globalizācijas ietekmi uz lietuviešu valodu pastāv dažādi uzskati, kas reizēm ir pilnīgi pretēji. Intelektuālo aprindu pārstāvji zinātnieki, teorētiķi, elitārās kultūras aktīvisti visai bieži publiski izsakās, ka mazo valodu lietojuma sfēru sašaurināšanās ir normāla parādība. Aizvadītā pusgada laikā Atvērtās Lietuvas fonda un Lietuvas filozofu biedrības rīkotajā semināru ciklā Jaunas ģeogrāfijas un ideoloģijas bieži varēja dzirdēt viedokli, ka nacionālo valodu prestižs deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta Eiropā ticis apzināti paaugstināts nacionālistiskās ideoloģijas ietekmē. Nereti tiek arī atgādināts, ka vairumam pasaules tautu un etnisko grupu joprojām nav savas valsts.
Mūsdienu lietuviešu zinātnes un kultūras aktīvistus varētu nosacīti iedalīt nacionāloptimistos un nacionālpesimistos. Pirmie lielā mērā turpina neatkarības atjaunošanas laikā aizsāktās nacionālās kultūras nostiprināšanas tradīcijas. Savukārt otrie uzskata par pareizāku savu darbību virzīt lielākoties uz starptautiskām aktivitātēm, līdz ar to viņu galvenā darba valoda ir angļu valoda. Savdabīgu izeju atradis Eiropas līmeņa atzinību guvušais Oskara Koršunova teātris, kurš regulāri ar izrādēm viesojas ārzemēs. Režisora un aktieru galvenie izteiksmes līdzekļi ir kustība, melodija un krāsa, savukārt valodai izrādēs nepārprotami ir otršķirīga nozīme. Šis ir viens no tipiskiem risinājumiem, kā jaunie lietuviešu talanti sevī apvieno globālo un nacionālo kultūru.
Tomēr plašākā sabiedrībā lietuviešu valodai joprojām ir stipras pozīcijas. Pazīstamo vecākās paaudzes valodnieku (piemēram, Zigma Zinkeviča, Aldonas Paulauskienes) populārzinātniskajos darbos daudzviet tiek atgādināts par padomju laikiem, kad lietuviešu valodas lietojuma iespējas bija daudz mazākas nekā pašreiz. Tomēr, kā liecina laikabiedru stāstījumi un vēsturnieku pētījumi, arī tolaik šādi ierobežojumi skāra pirmkārt jau oficiālās saziņas sfēru. Sadzīvē lietuviešu valodas pozīcijas divdesmitā gadsimta otrajā pusē ir bijušas noturīgas, arī minoritāšu pārstāvji valodu dabiski apguva jau bērnībā, kā tas ir arī pašreiz. Lietuvas neatkarības atjaunošanas gados izskanējušajiem poļu kopienas protestiem bija vairāk politisks, ne lingvistisks raksturs.
Jāpiebilst, ka Lietuvā, atšķirībā no Latvijas, valsts valodas politikas galvenais mērķis ir nevis panākt, lai lietuviešu valodu lietotu pēc iespējas vairāk cittautiešu, bet gan aizsargāt to pret valodai neraksturīgu elementu ieplūšanu. Uz šādu mērķi valstī virzīta gan likumdošana, gan arī attiecīgo institūciju darbība.
Lietuvā, tāpat kā citur, globalizācijas ietekme uz valodu parasti tiek saistīta ar angļu valodas iespaidu. Nesen Lietuvas sabiedrībā interešu konfliktu izraisīja jaunais izglītības likumprojekts, kurā angļu valodai tika paredzētas pirmās un galvenās svešvalodas tiesības Lietuvas skolu programmās. Šādai iecerei nepiekrīt virkne politiķu un izglītības speciālistu, jo, piemēram, Vācija ir lielākais ārzemju investors Lietuvā, bet franču valodai ir oficiāls statuss Eiropas Padomē, turklāt abas šīs valodas lietuviešiem tradicionāli saistās ar Eiropas kultūras mantojuma apguvi.
Zināmu satraukumu Lietuvā izraisījusi arī pārmērīgā angļu valodas vārdu ietekme lietuviešu valodā pēdējos gados. Nepietiekamā kontrole pār šo procesu bija viens no iemesliem, kādēļ Lietuvas Seims pavisam nesen veica izmaiņas valsts valodas komisijas sastāvā. Kā radio Brīvā Eiropa pastāstīja Irena Smetoniene, kas komisiju vada kopš aprīļa, tuvākajā laikā tiks izveidota īpaša Svešvārdu apakškomisija, kuras uzdevums būs sekot tehnoloģiskajiem jaunievedumiem, lai nekavējoties radītu tiem atbilstošus lietuviskus nosaukumus, kā tas paredzēts arī Lietuvas likumos. Smetoniene uzskata, ka tieši spēja piemērot lietuviešu valodu eiropeiskajam dzīvesveidam ir patiesais integrācijas rādītājs.
Vienlaikus Smetoniene pauda viedokli, ka samērā nelielajām Baltijas valstu oficiālajām valodām būšot vieglāk aizstāvēt savas pozīcijas Eiropas telpā un globālajā mērogā, ja izdosies attīstīt ciešu sadarbību starp Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valsts valodas komisijām, kā to paredz nodomu vienošanās, kuru pagājušo piektdien Rīgā parakstīja triju minēto komisiju pārstāvji.
Optimistiski uz lietuviešu valodas nākotni raugās arī Lietuvas un Eiropas Savienības sarunu kultūras darba grupas locekle Audra Molīte. Intervijā radio Brīvā Eiropa viņa gan atzina, ka kosmopolitizācijas procesi Eiropā ir daudz spēcīgāki nekā Lietuvā, tomēr bija pārliecināta, ka, lietuviešu valodai kļūstot par Eiropas Savienības oficiālo valodu, pieaugs tās prestižs gan Lietuvā, gan ārpus valsts robežām.
ŽEMAIŠU JAUTĀJUMS
Sarežģītākā situācijā nonākuši autohtonās žemaišu valodas runātāji Rietumlietuvā. No vienas puses, pēc valsts neatkarības atjaunošanas žemaiši ieguva iespēju brīvi popularizēt savas valodas lietošanu sabiedrībā, tomēr no otras puses pašreizējā valsts politika un ekonomikas attīstības tendences veicina pretēju procesu. Kā raksta žemaitiski iznākošais žurnāls Žemaitiu žemė, šobrīd tiekot lolotas cerības, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā mainīsies Lietuvas iekšējā reģionu politika un valsts administratīvais sadalījums tiks veidots atbilstoši etniski vēsturiskajiem principiem, kā tas tiekot darīts Rietumeiropā. Žemaišu aktīvisti cer, ka Eiropas Savienības deklarētais kultūru daudzveidības princips pavērs jaunas iespējas arī Baltijas valstu reģionālajām valodām un kultūrām.
BALTIJĀ NESTEIDZAS ATZĪT HARTU
Armands Kūceņš, 30.05.2002.
Lietuva nav to 15 valstu vidū, kurās ratificēta Eiropas reģionālo un minoritāšu valodu harta. Lai gan šim starptautiskajam dokumentam jau ir pievienojušās arī dažas valstis Austrumeiropā - Ungārija, Slovākija un Slovēnija, tomēr Lietuva mazo valodu tiesību garantiju ziņā joprojām līdzinās Polijai, Latvijai un Igaunijai.
Pēc Eiropas Padomes informācijas biroja Viļņā sniegtajām ziņām, pagaidām Lietuvā netiek domāts par Eiropas reģionālo un minoritāšu valodu hartas ratifikāciju. Lai Lietuva varētu pievienoties šim Eiropas nozīmes dokumentam, vispirms valstij jāsagatavo un jāpieņem virkne nacionālas nozīmes tiesisko aktu. Tajos jādefinē, uz kurām valodām Lietuvā hartas nosacījumi būtu attiecināmi un jāparedz atbilstoši tiesību aizsardzības mehānismi.
Taču pašreizējā eirointegrācijas procesā Lietuvai ir citas prioritātes. Parakstīdama Eiropas līgumu ar Savienības dalībvalstīm, Lietuva gan ir apņēmusies sargāt mazākumtautību intereses. Minoritāšu tiesību garantijas ir arī viens no kritērijiem valsts uzņemšanai Eiropas Savienībā. Taču no otras puses, Eiropas līmeņa institūciju dokumentos ne tikai nav izvirzīti imperatīvi norādījumi valstīm, bet nav arī precīzi definēti jēdzieni etniskā minoritāte, minoritāšu valoda un reģionālā valoda. Līdz ar to reģionālo un minoritāšu hartas ratificēšana Lietuvā tiek uzskatīta par tālākas nākotnes uzdevumu. Tikmēr šā gada jūnijā Lietuvas Parlaments sāka izskatīt nacionālo minoritāšu likumprojektu. Tajā cita starpā paredzētas, ka Lietuvas novados, kuros kompakti dzīvo daudz cittautiešu, blakus lietuviešu valodai drīkst lietot arī citas valodas gan uzrakstos, gan iestāžu saziņā ar iedzīvotājiem Taču Lietuvā jau arī pirms šī likumprojekta sagatavošanas nepastāvēja nopietnas problēmas ar tām citvalodu kopienām, kuras tradicionāli tiek atzītas par minoritātēm. Pār tādām tiek uzskatītas kopienas, kas vēsturiski saistītas ar kādu no Lietuvas kaimiņvalstīm, kā piemēram, poļi, krievi, baltkrievi, vai arī pēc valodas un izcelšanās krasi atšķiras no lietuviešiem, kā ebreji, čigāni, karami, tatāri u.c.
Daudz nopietnāks ir jautājums par žemaišu valodu, uz kuru varētu tikt attiecināts reģionālās valodas statuss. Reģionālās valodas bieži tiek pilnībā noklusētas valstu likumdošanas aktos un ignorētas valsts attīstības plānošanā. Tomēr, kā liecina fakti un pētījumi, noklusējot reģionālo valodu esamību oficiālā līmenī, ar šīm valodām saistītās aktivitātes nevis izbeidzas, bet kļūst haotiskas un nekontrolējamas. Piemēram, gadsimtiem ilgi turpinātās reģionu literatūras tradīcijas tādējādi nevis attīstās, bet degradējas un tomēr turpina pastāvēt, bet jau izkropļotā formā. Ja spēcīga reģionālās valodas tradīcija tiek ignorēta valstiskā līmenī, veidojas situācija, kad cilvēkam ar maģistra vai pat doktora grādu akadēmiskajā jomā vienlaicīgi var būt tikai sākumskolas līmeņa zināšanas sava reģiona intelektuālajā tradīcijā. Jautājums par Rietumlietuvā lietoto žemaišu valodu joprojām ir problemātisks. Pamatojoties uz lingvistu atziņām, žemaišu runātais idioms tiek saukts par dialektu. Taču valodniecības zinātne Baltijas valstīs jau kopš 20. gadsimta sākuma vienmēr bijusi politizēta un ideoloģizēta, nevis objektīvi analītiska. Iespējams, ka jautājumu par žemaišu valodas statusu varētu palīdzēt atrisināt īpaši izveidotā Eiropas reģionālo un minoritāšu valodu hartas ekspertu komisija. Lietuvai par labu nāktu arī sadarbība ar Eiropas mazāk lietoto valodu biroju. Tomēr pašreizējā eirointegrācijas kņada liek domāt, ka Žemaitija Eiropas ekspertus sagaidīs ne agrāk kā pēc Lietuvas iestāšanās Savienībā.
REĢIONĀLĀS VALODAS UN EIROPAS INTEGRĀCIJA
Armands Kūceņš, 04.07.2002
Eiropas Savienības dalībvalstīs jau vairākus gadus veiksmīgi darbojas mehānisms minoritāšu un reģionālo valodu aizsardzībai. Vai nākotnē attiecīgās normas un programmas attieksies arī uz Baltijas valstu mazajām valodām? Tas atkarīgs no statusa, kādu Igaunija, Latvija un Lietuva piešķirs savām reģionālajām valodām.
Lingvistikas speciālisti atzīst, ka zinātnē nepastāv principi, pēc kuriem varētu atšķirt valodu no dialekta. Arī skaņu un vārdu struktūras līdzība nav objektīvs pamats, lai uzskatītu kādu valodu par citas valodas variantu. To pierāda čehu-slovaku, ukraiņu-baltkrievu, norvēģu-dāņu un daudzi citi piemēri.
Līdz ar to mazo valodu nākotne ir pirmkārt un galvenokārt politisks jautājums. Diemžēl Baltijā sabiedrība šobrīd vēl nespēj pilnīgi atteikties no agresīvā nacionālisma politikas, ko jau ne reizi vien kritizējuši starptautiskie eksperti. Piemēram, pērn Eiropas bērnu aizstāvības organizācijas European Childrens Trust publicētā ziņojumā tiek brīdināts par valodas imperiālismu, kurš esot saskatāms Latvijas valsts oficiālajā nostājā, ka latgaliešu valoda esot tikai latviešu valodas dialekts, nevis atsevišķa valoda.
Arī Lietuvā tieši valstiskais nacionālisms līdz šim traucējis oficiālā līmenī noteikt statusu valodai, kuru tradicionāli lieto Žemaitijas reģionā Rietumlietuvā. Statusa noteikšanai būtu nepieciešami valsts finansēti pētījumi un starptautisko ekspertu atzinumi. Taču šobrīd žemaišu problēma Lietuvā, līdzīgi kā latgaliešu jautājums Latvijā, ir valsts varai neērts temats. Līdz ar to pagaidām žemaišu kultūras attīstība ir entuziastu un sabiedrisko organizāciju rokās.
Pēc lingvistu atzinuma, Žemaitijā runātā valoda vēsturiski attīstījusies paralēli citiem baltu dialektiem. Tikai vēlākos laikos tā sākusi tuvināties lietuviešu valodai. Tomēr jāatzīmē, ka valodas lietojuma tradīcija žemaišiem nav tik bagāta un visaptveroša kā latgaliešiem. Piemēram, Žemaitijas baznīcās poļu valodu nomainīja tieši oficiālā lietuviešu valoda, nevis vietējo iedzīvotāju runātā forma, kā tas notika Latgalē. Bez tam, žemaišu valodai nekad nav bijis reģiona oficiālās valodas statusa, kāds bija latgaliešu valodai 1919. gadā Latgalē. Vērā ņemams ir arī fakts, ka 20. gadsimta laikā latgaliski tika izdoti apmēram 70 nosaukumu preses izdevumi, turpretī žemaiši ne tuvu nevar lepoties ar tādu bagātību. Turklāt mūsdienās latgaliešu valodā tiek radīti literāri darbi ar starptautiski atzītu vērtību, savukārt žemaišu valoda nevienam no intelektuāļiem nav galvenā daiļrades valoda. Atšķirīgs ir arī zinātnieku traktējums: ja latgaliešu valodu par atsevišķu baltu valodu uzskata virkne Eiropas, Amerikas un Krievijas lingvistu, tad par žemaišu valodu runā tikai kulturologi, sociologi un antropologi.
Lai būtu kā būdams, vairums radio Brīvā Eiropa aptaujāto Lietuvas iedzīvotāju izteicās, ka žemaišiem būtu jāpiešķir īpašs statuss salīdzinājumā ar citiem kultūras reģioniem valstī. Tikmēr paši žemaiši aktīvi risina reģionālās identitātes jautājumus žemaitiski iznākošajos preses izdevumos Žemaitiu žemė un Samogitia. Žemaišu kultūras organizācijas šobrīd cenšas panākt, lai nākotnē Lietuvas administratīvais iedalījums tiktu veidots pēc etniski vēsturiskajiem principiem, kā tas tiekot darīts arī Rietumeiropā. Kā raksta žurnāla Žemaitiu žemė redaktore Danute Mukiene: Vilciens traucas uz priekšu, un žemaiši negrib pazaudēt paši sevi.
ĪRIJA UN LIETUVA: GAN LĪDZĪGAS, GAN ATŠĶIRĪGAS
Armands Kūceņš, 13.-20.06.2002.
Īrija paraugs Lietuvas nākotnei Eiropas Savienībā. Tā pēc atgriešanās no vizītes Dublinā šī gada aprīlī izteicās Lietuvas Ārlietu viceministrs Rītis Martikonis. Šis apgalvojums precīzi izsaka vienu no populāriem viedokļiem , kas šobrīd Lietuvā valda attiecībā uz valsts nākotni Eiropas Savienības sastāvā.
Lietuvai un Īrijai ir daudz līdzīgu iezīmju, vispirms jau teritorijas, iedzīvotāju skaita un valdošās reliģijas ziņā. Pēc Eiropas Savienības paplašināšanās Lietuvai un Īrijai paredzams arī vienāds balsu skaits Eiroparlamentā. Turklāt gan Lietuva, gan Īrija tradicionāli ir bijušas agrāras valstis. Vairāk nekā piektdaļa Lietuvas darbspējīgo iedzīvotāju šobrīd strādā lauksaimniecības sektorā un līdzīga situācija bija arī Īrijā, pirms tā piedzīvoja savu pašreizējo ekonomisko uzplaukumu.
Kaut arī Lietuva vēl tikai plāno atvērt savu vēstniecību Dublinā, lietuvieši jau pašreiz izrāda lielu entuziasmu un gatavību mācīties no Īrijas pieredzes ekonomikas pārorientēšanā un dzīves līmeņa kāpināšanā. Pagājušajā gadā pēc Lietuvas uzaicinājuma Viļņā ieradās Īrijas attīstības aģentūras pārstāvji ar konkrētu mērķi konsultēt Lietuvas speciālistus, kā pareizi izvēlēties attīstības stratēģiju ceļā no agrāras valsts saimniecības uz mūsdienīgām tehnoloģijām. Viesu konsultācijas Lietuvas sabiedrībā izraisīja visai spraigu domu apmaiņu, kurā nereti izskanēja jautājums: vai Lietuvas valdība spēs atteikties no lauksaimniecības subsidēšanas un investēt informācijas tehnoloģiju attīstībā?
Pērnruden Īrijā viesojās arī Lietuvas Prezidents Valds Adamkus. Īru pieredzes iedvesmots, Prezidents nāca klajā ar paziņojumu, ka Lietuvai, stājoties Eiropas Savienībā, nāksies spert tautā nepopulāro soli un samazināt lauksaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju skaitu vismaz līdz 10 procentiem. Šis būs sāpīgs lēmums, taču mums tas BŪS jāpieņem, tolaik sacīja Prezidents.
Šā gada aprīlī uz Dublinu devās arī Lietuvas lauksaimniecības ministrs Jeronims Kraujelis, lai iepazītos ar īru pieredzi lauksaimniecības jomā. Savas vizītes rezultātu ministrs formulēja šādi: Īrija iesaka Lietuvai ieviest piecu gadu pārejas periodu, kura laikā mēs iemācītos pilnvērtīgi izmantot Eiropas Savienības līdzekļus un sagatavotos efektīvi aizsargāt savu tirgu no Kopienas valstu produkcijas. Turklāt, kā norādīja ministrs, Īrijas kolēģi iesaka Lietuvai būt piesardzīgākai attiecībā uz tiesībām pārdot zemi ārzemniekiem. Īri nebaidās, ka visu zemi varētu nopirkt ārzemnieki, jo tās cena ir ļoti augsta, savukārt Lietuvā zemes tirgus vēl nav noformējies un zemes vērtība šeit ir zema.
Sekojot Īrijas pieredzei, pagājušajā mēnesī četras lielākās Lietuvas partijas parakstīja kopīgu memorandu par nacionālo vienošanos ekonomiskā un sociālā progresa sasniegšanai. Memorandu parakstīja arī arodbiedrību konfederācija, dažādu ekonomikas nozaru asociācijas, ārzemju investoru padome, Zinātņietilpīgās ekonomikas forums un citas valsts līmeņa sabiedrības pārstāvības organizācijas. Vienošanās mērķis ir veicināt Eiropas dzīves līmeņa sasniegšanu Lietuvā visās jomās maksimāli īsā laikposmā. Taču, vai lietuviešiem Īrijas pieredze noderēs arī konkrētos darbos to rādīs tuvākā nākotne.
Pagājušajā nedēļā jau stāstījām, ka Lietuvas augstākās amatpersonas jau vairākkārt pasludinājušas, ka ceļā uz Eiropas Savienību lietuviešiem jāmācās pirmkārt un galvenokārt no Īrijas piemēra. Taču vai īru pieredzes pārņemšana arī praksē būs tikpat vienkārša?
Šādu jautājumu uzdevām Aļģirdam Paļeckim, kurš sarakstījis ES veltītas monogrāfijas un vada Rietumeiropas valstu nodaļu Lietuvas ārlietu ministrijā. Pēc Paļecka domām, Lietuvā trūkst dažu faktoru, kas veicinājuši ekonomikas uzplaukumu Īrijā. Pirmkārt jau angļu valoda, kas vairumam īru ir dzimtā valoda, piesaistīja Amerikas investoru un milzīgo starptautiskā biznesa kompāniju uzmanību. Lietuvā šādas priekšrocības nav un ceļš uz angļu valodu kā otro valodu šeit vēl ir tikai iesācies. Taču daudz svarīgāks faktors ir atšķirības sabiedrības domāšanas veidā un mentalitātē, jo tieši autoritārisma un totalitārisma gadi ir atstājuši dziļas pēdas gan Lietuvas, gan kaimiņvalstu sabiedrībā.
Paļeckis norāda, ka Lietuva varētu sasniegt Īrijas pašreizējo dzīves līmeni tikai tad, kad mēs iemācītos divas lietas: pirmkārt, prasmīgi izmantot ES finansiālo atbalstu un otrkārt, piesaistīt investīcijas tā, kā to dara īri. Taču , lai tas notiktu, ir nepieciešama rūpīgi pārdomāta iekšējā politika, saskaņota sadarbība starp dažādām partijām un sabiedrības grupām, godīgums attiecībās starp sadarbības partneriem. Uz jautājumu, vai Lietuvas sabiedrība šobrīd ir spējīga radīt minētos priekšnosacījumus, Paļecka atbilde diemžēl nebija visai optimistiska.
Sabiedrības vēsturiskā atmiņa un domāšanas modelis ir tieši tas faktors, kas nereti bremzē ekonomikas augšupeju Lietuvā. Kā intervijā mūsu radio pastāstīja šogad Īrijā pabijušais Jurbarkas rajona lauksaimnieks Egidijs Giedraitis, viņaprāt Īrijā valdība daudz vairāk uzticas pašiem lauksaimniekiem un paļaujas, ka tie savos projektos mērķtiecīgi izmantos ES fondu līdzekļus. Turpretī Lietuvā finansējuma pieprasītāji no SAPARD programmas tiekot iebiedēti ar ārkārtīgi augstām prasībām.
Taču rodas jautājums varbūt mūsu sabiedrībā citādi nav iespējams panākt, lai ES ieguldītie līdzekļi dotu redzamus rezultātus.
Runādams par to, ko tad Lietuvas lauksaimniekiem pašiem vajadzētu mācīties no Īrijas pieredzes, Giedraitis norādīja uz nepieciešamību kooperēties. Tomēr Lietuvā šis process aizkavējoties, jo daudziem lauksaimniekiem kooperatīvu veidošana joprojām saistoties ar nebūt vēl neaizmirstajiem padomju kolhoziem.
Kā gan iespējams veicināt progresīvas vēsmas mūsu lauksaimnieku ekonomiskajā domāšanā? Pērn Īrijā pabijušais Lietuvas lauksaimnieku savienības priekšsēdis Vilmants Tevencks, norādījis, ka tieši Īrijas valdība tā sakot no augšas ir veicinājusi lauku uzņēmēju kooperāciju un pāreju no tradicionālajām lauksaimniecības sfērām uz pārstrādes rūpniecību. Vai šādu pārdomātu politiku varam drīzā laikā sagaidīt arī Lietuvā? Acīmredzot vispirms lietuviešiem, tāpat kā kaimiņiem, jātiek pāri vēsturiskā mantojuma radītajiem stereotipiem domāšanā.
KAĻIŅINGRADA VIENMĒR BŪS PROBLĒMA
Armands Kūceņš,
Lietuva jau no nākamā gada jūlija paredz ieviest iebraukšanas vīzas apmēram miljonam Krievijas pilsoņu, kas dzīvo šajā teritoriāli izolētajā apgabalā. Valsts Premjerministrs Aļģirds Brazausks jau vairākkārt izteicies, ka Lietuva Kaļiņingradas jautājumā vienmēr atbalstīs Briseles nostāju, jo šis apgabals pēc 2004. gada kļūs par anklāvu, kuru no visām pusēm iekļaus Eiropas Savienības dalībvalstis. Brazausks vairākkārt uzsvēris, ka problēmas galējais risinājums rodams Eiropas Savienības un Krievijas sarunās. Prezidents Adamkus, no savas puses, atzinīgi novērtējis faktu, ka Eiropas Komisija pirms lēmumu pieņemšanas Kaļiņingradas jautājumā konsultējas ar Lietuvu kā tuvāko kaimiņvalsti. Arī Eiropas Savienības paplašināšanās komisārs Ginters Ferhoigens savas vizītes laikā Viļņā šomēnes pauda viedokli, ka Krievijas un Eiropas Savienības sarunās par vīzu ieviešanu būtu nepieciešama Lietuvas un Polijas pārstāvju klātbūtne.
Kā Eiropas Komisijai, tā arī Lietuvai un Polijai nav pieņemams Krievijas izteiktais priekšlikums izveidot eksteritoriālu tranzīta koridoru, pa kuru varētu nodrošināt bezvīzu satiksmi aizplombētos vagonos. Komisārs Ferhoigens tikšanās laikā ar Lietuvas Prezidentu Valdu Adamku atzina: Tranzīta koridors ir pagātnes instruments. Tas pilnīgi neatbilst kopīgajiem centieniem veidot vienotu Eiropas telpu.. Arī Lietuvas Prezidents Adamkus šīs tikšanās laikā paziņoja, ka Lietuva nepiekritīs nekādiem bezvīzu koridoriem savā suverēnajā teritorijā. Pēdējos gados ir zināmi gadījumi, kad Krievijas pilsoņi, braukdami uz Kaļiņingradu, ir izlēkuši no vilciena Lietuvas teritorijā un vēlāk pieprasījuši Lietuvai politisko patvērumu. Krievijas iekšlietu ministram Borisam Grizlovam pieder ideja, ka Lietuvu un Poliju šķērsojošos vilcienus varētu pavadīt robežapsardze, kas neļautu pasažieriem izkāpt stacijās šo valstu teritorijās. Taču tiklab Lietuvai, kā Polijai ar šādiem priekšlikumiem saistās nepieņemamas vēsturiskas paralēles.
Lietuvas un Polijas augstākās amatpersonas piekrīt, ka Kaļiņingradas iedzīvotājiem jārada maksimāli atviegloti vīzu režīma noteikumi, vienlaikus nepārkāpjot arī Šengenas vienošanos. Lietuvas uzņēmēji ir ieinteresēti, lai tiktu ieviests vienkāršots vīzu režīms. Lietuvas tirdzniecības asociācija norādījusi, ka pretējā gadījumā var tikt traucētas normālas tirdzniecības attiecības starp abām valstīm. Premjerministrs Brazausks paredz, ka tiks noteikts vienkāršotus vīzu noteikumus personām, kurām bieži jāšķērso robeža sakarā ar darba vai dienesta pienākumiem.
Tostarp Viļņas kara akadēmijas profesors Aļģimants Ambrazevičs nosūtījis Krievijas Prezidentam Putinam vēstuli, kurā viņš iesaka uzbūvēt 70 kilometrus garu pazemes tuneli no Baltkrievijas uz Kaļiņingradu, tā sakot, zem Polijas. Pa tuneli bez jebkādām vīzām varētu ceļot gan Krievijas civilie iedzīvotāji, gan militārpersonas.
Briselē panākto Eiropas Savienības un Krievijas vienošanos par Kaļiņingradas tranzīta kārtību Lietuva uzņēma ar dalītām jūtām. Savrupā Krievijas apgabala iedzīvotāju vīzu jautājums līdz šim visvairāk apēnojis Krievijas un Eiropas Savienības attiecības un uzturējis nerimstošu satraukumu Viļņā. Taču, kā otrdien rakstīja Lietuvas prese, arī šīs pirmdienas vienošanās nav kļuvusi par brīnumzālīti, kas atrisinātu samilzušo topošā anklāva problēmu.
Lietuvas ārlietu ministrs Antans Vaļonis pirmdien Briselē panākto vienošanos nosaucis par politiskā kompromisa meklējumiem. Eiropas Savienības un Krievijas visai abstraktā vienošanās tomēr paredz, ka galīgie Kaļiņingradas tranzīta noteikumi tiks apstiprināti ar Lietuvas piekrišanu. Tādēļ ministrs ir pārliecināts, ka turpmākajās sarunās Lietuva varēs panākt sev vēlamus rezultātus.
Pašreizējā informācija par Andersa Foga Rasmusena, Romano Prodi un Vladimira Putina tikšanās rezultātiem ļauj spriest, ka panāktā vienošanās ir visai miglaina nenovērš un Kaļiņingradas jautājuma sarežģītību. Lietuviešus dara uzmanīgus princips, ka vilcienu pasažieriem vienkāršotie ceļošanas dokumenti tiks izdoti nevis konsulātos, bet vilciena biļetes pirkšanas vietā. Lietuviešiem nav skaidrs, tieši kādos apstākļos tas tiks darīts. It sevišķi, ņemot vērā piebildi, ka šādus dokumentus saņemšot vienīgi tie pilsoņi, pret kuru iebraukšanu Lietuvai nebūs iebildumu.
Bažas Lietuvas sabiedrībā izraisījuši arī Krievijai izteiktie solījumi pētīt iespēju ieviest tādus bezvīzu tranzītvilcienus, kuri cauri Lietuvai brauktu bez pieturām. Brisele šādus solījumus acīmredzot izmantojusi kā paņēmienu, lai salauztu Maskavas nelokāmo pieprasījumu pēc bezvīzu vilcieniem. Tomēr Lietuva uz šādu ideju raugās ar neuzticību un pieprasa, lai tā netiktu realizēta, kamēr vēl Lietuva nebūs pievienojusies Šengenas līguma zonai. Viļņa uzskata, ka vilcieni ar Krievijas pasažieriem bez vīzām var padarīt Lietuvu nepievilcīgu Šengenas dalībvalstu acīs un atālināt Lietuvas pievienošanos šim līgumam uz neierobežotu laiku. Kā zināms, Krievija ir atzīta par neatbilstošu Šengenas telpas principiem, jo tā nevar garantēt, ka Eiropa būs pasargāta no Krievijas nelegālo migrantu, narkotiku un ieroču plūsmām.
Tikmēr Lietuvas popozīcijas līderis, konservatoru partijas vadītājs Vītauts Landsberģis Briseles un Maskavas sarunas Kaļiņingradas jautājumā turpina salīdzināt ar Molotova-Ribentropa paktu. Arī pirmdien panākto vienošano Landsberģis nosaucis par Lietuvu pazemojošu dokumentu un aicinājis valsts vadītājus to neatzīt.
Tomēr Seima Ārlietu komisijas vadītājs Gedimins Kirkils izteicies, ka situāciju nevajagot dramatizēt, pirms nav sagaidīti oficiāli priekšlikumi no Eiropas Savienības puses. Pēc Kirkila teiktā, tie priekšlikumi, par kuriem pagaidām tiek ziņots neoficiāli, nav savietojami ar Šengenas zonas principiem.
Eiropas amatpersonas apgalvo, ka jebkuš pirmdien Briselē panāktās vienošanās punkts stāšoties spēkā tikai pēc tam, kad būšot saņemta Lietuvas piekrišana. Jo tieši Lietuvu nākotnē visvairāk ietekmēs Kaļiņingradas tranzīta režīms. Kā paziņojis Lietuvas ārlietu ministrs Antans Vaļonis:
Nekādi jauni lēmumi nedrīkst kļūt par šķērsli Lietuvas dalībai Šengenas zonā vai radīt valstij papildus finansālo vai administratīvo slogu. Vadoties pēc šī principa Lietuva lems par savu nostāju attiecībā uz konkrētiem vienošanās punktiem. Kā apgalvo ministrs, Lietuvai var būt ļoti liela ietekme uz turpāko Kaļiņingradas problēmas risināšanas gaitu.
Arī Lietuvas politologi atgādina, ka Krievija un Eiropas Savienība vienojušās par visai abstraktiem principiem. Taču, kā nereti izsakās paši Briseles diplomāti, Velns slēpjas detaļās. Un šoreiz Lietuvai detaļas būs tik svarīgas kā vēl nekad, jo tieši par tām Lietuva ir gatava cīnīties turpmākajās sarunās ar Briseli.
LIETUVAS PĀRTIKAS PĀRSTRĀDĀTĀJU GLĀBIŅŠ PĀREJAS PERIODS
Armands Kūceņš, 15.08.2002
Kā liecina Lietuvas zemkopības ministrijas apkopotie dati, gaļas ražošana šobrīd pieder pie visvairāk atpalikušajām nozarēm Lietuvas agrorūpniecībā. Īpašu valdības programmu rezultātā - pēdējo piecu gadu laikā - gaļas lopkopības saimniecību skaits Lietuvā samazinājies vairāk nekā par trīsdesmit procentiem. Taču vēl joprojām gaļas ražotāji izmanto vidēji tikai ceturto daļu no visām ražošanas iespējām, kādas tiem ir praktiski pieejamas. Līdz ar to gaļas lopkopībai Lietuvā ir nepamatoti augstas izmaksas un īpašnieki negūst pietiekami lielu peļņu, lai varētu atvēlēt līdzekļus savas saimniecības pielāgošanai Eiropas Savienības standartiem.
Arī gaļas pārstrādes uzņēmumu skaits Lietuvā strauji sarūk, galvenokārt uz nelielo uzņēmumu rēķina. Daļa mazo gaļas pārstrādāju Lietuvā jau šobrīd izmanto mūsdienīgas tehnoloģijas, kuras atbilst Eiropas Savienības prasībām. Taču šādi uzņēmumi ir mazākumā. Visgrūtāk klājas nelielajām lopkautuvēm. To telpās vērojami daudzi projektēšanas trūkumi, neefektīvi darbojas ventilācijas un saldēšanas sistēmas.
Pēc Lietuvas Zemkopības ministrijas atzinuma, vairums gaļas pārstrādes uzņēmumu Lietuvā - tikai par saviem līdzekļiem vien - nespēs īstenot sanitārās un vides aizsardzības prasības, kuras noteikusi Eiropas Savienība. Turklāt ir aprēķināts, ka daudzu lopkautuvju un gaļas pārstrādes cehu modernizēšana izmaksātu krietni dārgāk nekā jaunu šī profila uzņēmumu celtniecība. Lietuvas valdība ir noteikusi prioritāros gaļas lopkopības reģionus valstī, kuros paredzētas lielas investīcijas gan no Eiropas Savienības SAPARD fondiem, gan no valsts budžeta.
Tomēr daudz lielāks atbalsts Lietuvā no valdības puses ir citai lauksaimniecības nozarei piensaimniecībai. Tā pasludināta par Lietuvas galveno prioritāti agrorūpniecībā. Laikā līdz 2006. gadam piena lopkopības saimniecībās un pārstrādes uzņēmumos paredzēts investēt sešas reizes vairāk līdzekļu nekā gaļas ražošanas jomā. Lietuvas lielākie piena pārstrādātāji savu produkciju jau šobrīd eksportē uz Eiropas Savienības dalībvalstīm.
Tomēr arī šajā nozarē neiztiek bez domstarpībām attiecībā uz produktu kvalitāti. Jūlijā Lietuvas uzņēmuma Žemaitijos Pienas eksportētajā piena pulverī Eiropas Savienības institūcijas jau trešo reizi atradušas tādas ķīmiskas vielas, kuru lietošana Dalībvalstu teritorijās ir aizliegta. Eiropas Savienība draud pārtraukt lietuviešu piena produktu importu. Kā presē izteicies Lietuvas piena pārstrādes uzņēmumu asociācijas prezidents Alvīds Ramanausks, Lietuvas piensaimnieki riskē uz laiku zaudēt šobrīd tik svarīgo Eiropas Savienības tirgu, Tādēļ turpmāk daudz stingrāk kontrolēs lauksaimnieku nodotā piena kvalitāti. Iepirkuma līgumos turpmāk būs paredzētas īpašas sankcijas tiem zemniekiem, kuru piegādātajā pienā tiks atrastas Eiropas Savienībā aizliegtās vielas.
Lai būtu kā būdams, šogad Lietuvas gaļas un piena ražotāji un pārstrādātāji ieguva papildus laiku, lai labāk sagatavotos konkurencei Eiropas tirgū nākotnē. Jūnijā Lietuvas delegācija sarunās ar Eiropas Komisiju vienojās par pārejas periodu līdz 2007. gadam. Šajā laikā Lietuvai jārekonstruē gaļas un piena pārstrādes uzņēmumi, lai tie atbilstu Eiropas Savienības standartiem. Cik efektīvi Lietuva izmantos šos piecus papildus gadu to rādīs laiks.
RACIONĀLĀKAIS CEĻŠ BIĻETE UZ EIROPAS EKSPRESI
Armands Kūceņš, 08.08.2002.
Daudziem Lietuvas iedzīvotājiem nākotne Eiropas Savienībā asociējas ar jauniem pavērsieniem ekonomikas attīstībā, izmaiņām dzīves līmeņa rādītājos un gaidāmajiem strukturālo fondu miljoniem. Tomēr ne mazāk svarīga lietuviešiem ir ideja par simbolisko atkalapvienošanos ar brīvo un demokrātisko Eiropas sabiedrību.
Lietuvieši vienmēr patur prātā, ka daudzu gadsimtu garumā Lietuva bijusi nozīmīgu Eiropas politisko un kultūras procesu dalībniece. Vēstures grāmatas lietuvieši pastāvīgi daudzina slaveno Lietuvas Lielkņazisti, lietuviešu karaļu dinastijas, valdnieka Ģedimina leģendāro sadarbību ar Romas pāvestu un vācu tirgotājiem. Tiek atgādināts, ka sešpadsmitajā gadsimtā Lietuvas intelektuāļi bija visā Eiropā zināmi reformācijas kustības aktīvisti. Vēsturiskā pieredze un nesenās atmiņas par divdesmitajā gadsimtā piedzīvotajām ietekmēm no Austrumiem ir svarīgi iemesli, kādēļ šobrīd Lietuva cieši apņēmusies kļūt pilntiesīga Eiropas mēroga procesu dalībniece.
Jau sākot ar valsts neatkarības atjaunošanu 1990. gadā publiskajos diskursos izskan simboliski aicinājumi, ka lietuviešiem jāatjauno sarautās saites ar Eiropas kultūras kontinentu, kurā sava noteikta vieta ir arī Lietuvas vēsturei. Šāda doma akcentēta teju vai visu valsts lielāko politisko partiju programmās. Lietuvas sociāldemokrāti daudzina eiropeisko sociālās vienlīdzības tradīciju, kristīgie demokrāti atgādina, ka Lietuva pieder Rietumu kristīgajai kultūras telpai. Konservatori savu mērķu formulēšanai izmanto pat tādas frāzes kā Pa Eiropas ceļu uz drošu labklājību vai Biļete uz Eiropas ekspresi ir mūsu veiksmes garants.
Kamēr pēc ekspresaptauju datiem daudziem Lietuvas iedzīvotājiem nemaz nav skaidra priekšstata par Eiropas valstu sadarbības procesiem, akadēmiskajās aprindās daudz argumentētāki skaidrojumi. Kā savā pētījumā atzīst Kauņas tehnoloģiskās universitātes Eiropas institūta direktors, profesors Ķēstutis Kriščūns, globālisma, tehnoloģiju revolūcijas un ziņu sabiedrības veidošanās laikā Lietuvai nav racionālāka ceļa kā vienīgi paaugstināt savu kompetenci, integrēties drošajā un progresīvajā Eiropas Savienības telpā. Rietumnieciskās Eiropas nomalē esošajai Lietuvai būtu neloģiski un ļoti riskanti mēģināt izkopt tādas pašas vērtības kā Eiropas Savienībai un tai pašā laikā palikt nomaļus.
Profesoram Kriščūnam piekrīt arī kolēģis Viļņas universitātes Starptautisko attiecību institūtā Vītauts Radžvils:
Eiropas Savienība ir Rietumu civilizācijas produkts, kuras veiksmi daudzi saista ar Savienībai piederošo valstu kultūru radniecību. Rietumu civilizācija un Eiropas civilizācija ilgu gadsimtu gaitā kļuvusi par vienu veselumu.
Savukārt žurnāla Integracijos žinios veiktā aptaujā par tēmu Kāpēc Eiropa uzsākusi sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā? kāda Šauļu iedzīvotāja izteikusies vienkārši un lakoniski: Esam Eiropas tauta pēc visām pazīmēm. Mēs gluži vienkārši gribam būt savā vietā.
LIETUVAS EIROSKEPTIĶI VĒL TURAS
Armands Kūceņš, 05.09.2002
Kā rāda jaunāko sabiedrības aptauju dati, ja šobrīd notiktu referendums par Lietuvas iestāšanos Eiropas Savienībā, par balsotu 54 procenti, bet pret 21 procents valsts iedzīvotāju.
Pašlaik Lietuvā tikai retais vairs aģitē pret valsts iestāju Eiropas Savienībā. Pēdējo divu gadu laikā visas ietekmīgākās politiskās partijas valstī ir pasludinājušas savu atbalstu integrācijas procesam. Taču vēl pirms vairākiem gadiem publiskajās diskusijās bija saklausāmas citādas noskaņas. 1997. un 2000. gadā notikušajās Prezidenta, parlamenta un pašvaldību vēlēšanās neveiksmi cieta Lietuvas nopietnākais eiroskeptiķu politiskais spēks Nacionāldemokrātiskā partija. Tās līderis, aktīvs integrācijas procesa pretinieks Rimants Smetona vēl 1997. gadā bija viens no sešiem Valsts Prezidenta amata kandidātiem. Smetona cerēja, ka zināmas sabiedrības daļas atbalstu vēlēšanās nodrošinās gan viņa uzvārda līdzība ar pirmskara Lietuvas diktatoru Antanu Smetonu, gan sakralizētā ideja par apdraudēto lietuviešu nacionālo identitāti. Iespējams, ka dedzīgie aicinājumi pasargāt lietuviešu tautu no iznīcības vēl desmit gadus iepriekš būtu guvuši vairāk atzinības. Taču gan 1997. gada Prezidenta, gan 2000. gada Seima vēlēšanās nacionālisti piedzīvoja pilnīgu izgāšanos. Vēlēšanu rezultāti zināmā mērā raksturo sabiedrības uzskatu attīstību, jo nacionāldemokrātu partija līdz tam bija politiski aktīvākie Eiropas integrācijas pretinieki. Fakts, ka pārliecinātais eiroskeptiķis Smetona vēl pirms pieciem gadiem varēja kandidēt Valsts prezidenta vēlēšanās, ir pietiekami nozīmīgs, lai mēs pievērstu uzmanību nacionālistu argumentiem pret Lietuvas iestāšanos Eiropas Savienībā.
Beidzoties Atmodas eiforijai, Lietuvā, tāpat kā kaimiņvalstīs, sākās demokrātijas un brīvā tirgus attīstība, kas sagatavoja valsti iestāšanās sarunām ar Eiropas Komisiju. Tieši šajā procesā nacionālistiskie spēki saskatīja draudus Lietuvas valstiskumam, par kuru vēl nesen bija cīnījusies teju vai visa tauta. Priekšvēlēšanu laikā no 1997. līdz 2000. gadam nacionāldemokrātu līderis Smetona daudzkārt publiski izteica nožēlu, ka valdošie politiķi gribot iesaistīt Lietuvu jaunā impērijā. Nacionālie demokrāti uzskatīja, ka ceļš uz iekļaušanos progresīvajā pasaules sabiedrībā neved caur Eiropas Savienību. Tā vietā tika piedāvāts attīstīt divpusējas attiecības ar dažādām valstīm visā pasaulē. Runājot Smetonas vārdiem, Lietuva nedrīkst kļūt par Eiropas Savienības nomali, drīzāk tai jābūt atvērtai līdzvērtīgām sadarbības iespējām ar visu pasauli. Nacionālie demokrāti apgalvoja, ka eirointegrācijas process jau pirms iestāšanās rada Lietuvai ievērojamus zaudējumus, pakāpeniski iznīcinot daudzas ekonomikas nozares valstī, it sevišķi, lauksaimniecību. Prezidenta kandidāta Smetonas priekšvēlēšanu aģitācijas materiālos tika rakstīts:
Mēs gribam, lai Lietuva kļūtu par līdzvērtīgu pasaules informācijas sabiedrības dalībnieci, nevis par ekonomiski un politiski sasaistītu Eiropas Savienības provinci.
Nacionāldemokrātu partija un citas - mazāka mēroga - organizācijas 2000. gadā Viļņā sarīkoja starptautisku konferenci par Eiropas Savienības paplašināšanās sekām, uz kuru tika uzaicināti arī eiroskeptiķi no Lielbritānijas un Briseles. Uzstājoties konferencē Smetona Eiropas Savienības nākotni pēc paplašināšanās prognozēja šādi:
Arvien pieaugošās centralizācijas un federalizācijas tendences agrāk vai vēlāk novedīs pie pretēja rezultāta: spriedze, konkurence un neapmierinātība pieaugs, līdz beigsies ar konfliktiem un politisku sprādzienu.
Tā uz Eiropas Savienības nākotni vēl pirms diviem gadiem raudzījās nacionāldemokrāti, kuru publiskās aktivitātes pagaidām noklusušas. Varbūt tās vēl atdzims - pirms šī gada beigās gaidāmajām Prezidenta un pašvaldību vēlēšanām? Maz ticams, bet iespējams.
VAI BALTIJAS VALSTU VIENOTĪBA NAV MĪTS?
Armands Kūceņš, 19.09.2002.
Lietuvas Prezidents Valds Adamkus pirms divām nedēļām Latvijas universitātē lasīja lekciju Lietuvas un Latvijas sadarbība jaunajā Eiropā. Prezidents atzinīgi novērtēja trīspusējo Baltijas valstu institūciju darbu, kopīgas brīvās tirdzniecības zonas un vienotas izglītības telpas izveidi Baltijā, kā arī triju valstu kopīgos aizsardzības pasākumus. Tomēr vienlaikus Adamkus uzsvēra, ka ir svarīgi likvidēt šobrīd vēl esošās barjeras Baltijas valstu sadarbībā.
Kopš neatkarības atjaunošanas Igaunija, Latvija un Lietuva ir izveidojusi efektīvu trīspusējo sadarbības tīklu. Funkcionē Baltijas Asambleja, Baltijas Ministru Padome, regulāri satiekas visu triju valstu prezidenti, dažādu nozaru ministri. Baltijas valstis sevišķi daudz paveikušas trīspusējās tirdzniecības liberalizācijā. Lai gan svarīgākie lēmumi visu triju valstu starpā tiek saskaņoti, reizēm tomēr gadās nepatīkami pārsteigumi. Kopš Igaunija, Latvija un Lietuva uzsākušas sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, esam bijuši liecinieki vairākiem gadījumiem, kad kādā no Baltijas valstīm izskan vēlme norobežoties no pārējām likteņbiedrēm. Lietuvas sabiedrībā neizpratni izraisīja Igaunijas vairākkārtējie paziņojumi par šīs valsts priekšrocībām iestājai Eiropas Savienībā. Līdzīgu reakciju izraisīja Latvijas ārlietu ministra Induļa Bērziņa kritika attiecībā uz Lietuvas gatavību iestāties NATO. Ir bijuši arī citi gadījumi. Nereti šādi paziņojumi izskanējuši nevis Baltijas valstu pārstāvju sanāksmēs, bet tikuši izteikti tieši ārvalstu pārstāvjiem vai Eiropas Komisijas locekļiem.
Ekonomikas jomā attiecības starp Baltijas valstīm sarežģī brīvās tirdzniecības ierobežojumi, ko vienpusēji noteikusi Igaunija, Latvija vai Lietuva, kā piemēram paaugstināta ievedmuita lauksaimniecības precēm. Šādi lēmumi rodas sakarā ar atsevišķu sabiedrības grupu, piemēram, zemnieku, izdarīto spiedienu uz valdību.
Rodas jautājums - kā Baltijas valstu sadarbība attīstīties pēc iestājas Eiropas Savienībā? Vai attiecībās starp Igauniju, Latviju un Lietuvu arī turpmāk saglabāsies tie paši veicinošie un traucējošie faktori?
Viļņas universitātes docents un Lietuvas brīvā tirgus institūta analītiķis Ramūns Vilpišausks Baltijas valstu sadarbību pēdējos gados daiļrunīgi salīdzina ar skaistuma konkursu, kurā norisinās cīņa par balvām, kas saucas Eiropas Savienība un NATO un kas pašas ir daudz vērtīgākas nekā trīspusējās sadarbības principi. Kā prognozē Vilpišausks, maz ticams, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Baltijas valstis sekos Beniluksa piemēram un koordinēs savu darbību Savienības ietvaros. Daudz stiprāka var izrādīties vēlme saskaņot savu pozīciju ar Skandināvijas vai Viduseiropas valstīm. Igaunija, iespējams, vairāk rēķinās ar Somiju, bet Lietuva ar Poliju. Eiropas Savienības iekšējās sarunās Baltijas valstu nostāju svarīgos jautājumos ietekmēs šo valstu iedzīvotāju interešu grupas tās pašas, kuras jau patlaban liek valdībai pieņemt ierobežojumus, kuri traucē gan brīvā tirgus attīstību, gan Baltijas valstu ekonomisko sadarbību. Atsevišķas interešu grupas arī nākotnē pieprasīs no valdības sev vēlamus ierobežojumus attiecībās ar kaimiņvalstīm, kurus būs grūti atspēkot ar Eiropas standartu prasībām. Savukārt Baltijas Asambleja un Baltijas Ministru Padome pēc iestāšanās zaudēs savu nozīmi, jo kopīgie jautājumi tiks lemti Eiropas Savienības institūcijās. Arī ārpolitikas un drošības jomā trīspusējā sadarbība tiks koordinēta Savienības līmenī. Pozīciju saskaņošana triju Baltijas valstu starpā būs atkarīga no konkrētiem jautājumiem un iekšējām interesēm. Kā atzīst Lietuvas brīvā tirgus institūta eirointegrācijas speciālists Vilpišausks: Varam minēt, ka integrācija Eiropas Savienībā, kas ilgu laiku bija Baltijas valstu sadarbības dzinējspēks, beigu beigās var kļūt par faktoru, kas pieliks punktu trīspusējai sadarbībai kopīgu institūciju līmenī.
|
|
