Jau 1999.gada vasarā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga aicināja domāt par Satversmes grozījumiem saistībā ar ārpolitikas mērķi – integrāciju Eiropas Savienībā, jo izrādījās, ka Satversme neparedz referendumus par starptautiskiem līgumiem. Kamēr darbs pie grozījumu izstrādāšanas turpinās, nebeidzas arī diskusijas par gaidāmā referenduma nosacījumiem.

Satversmes grozījumu projekts paredz, ka Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ir iespējama tad, ja referendumā piedalās vismaz puse pēdējās Saeimas vēlēšanās balsojušo, un ja vairākums no tiem referendumā balso par. Tādējādi, ja 8.Saeimas vēlēšanās piedalīsies aptuveni 70% balstiesīgo (un tāds ir vidējais līdzšinējo vēlēšanu kvorums), referendums par integrāciju Savienībā būs noticis, ja tajā piedalīsies aptuveni 35% procenti vēlētāju. Taču – tā kā par iekļaušanos Eiropas valstu saimē jānobalso vairākumam, tātad vairāk nekā pusei balsotāju, Latvija Eiropas Savienībā varētu iestāties, ja šo ārpolitikas mērķi atbalstītu tikai aptuveni 20%, tātad piektā daļa Latvijas pilsoņu.

Te gan jāuzsver, ka šis pagaidām ir tikai Satversmes grozījumu projekts, līdz ar to galīgajā lasījumā varētu būt citi noteikumi. Taču šādi referenduma nosacījumi saņēmuši asu kritiku. Politologs Ojārs Skudra: "Darba grupas vairākums ir izteikti eiroskeptiķi. Viņi netic, ka vēlētāju vairākums būtu gatavs atbalstīt Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Pretējā gadījumā, protams, šajos labojumos būtu runa par vairākumu balstiesīgo pilsoņu atbalstu, nevis par to vairākumu, kas piedalījies iepriekšējās Saeimas vēlēšanās."

Arī Eiropas Kustības Latvijā prezidents Ainārs Dimants uzsver, ka "referendumā jāpiedalās pēc iespējas vairāk pilsoņiem, un mums visiem ir jāstrādā, lai panāktu arvien lielāku Latvijas pilsoņu dalību referendumā".

Tātad, eksperti bija vienās domās – šis satversmes grozījumu projekts nav pieņemams. Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā – ja tā notiks – jāpanāk ar Latvijas pilsoņu vairākuma atbalstu.

Bet kā šo noteikumu par aptuveni 35% balstiesīgo kvorumu skaidro paši Satversmes grozījumu projekta autori? Saeimas juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš stāsta: "Tas ir viens no Satversmes grozījumiem, ko pati Saeima pieņēma vēl 1933.gadā. Šī grozījuma iemesls, samazinot kvorumu, bija tāds, ka vairāki likumprojekti, kas tikai iesniegti no tautas, nesasniedza iepriekšnoteikto augstā kvoruma pusi. Tā rezultātā vēlētāji teica, ka politiskās partijas, aģitējot, lai nenāk uz šādiem referendumiem, panāk tieši to pašu efektu, ko balsojot pret. Tieši tādēļ 1933.gadā Saeima piekrita grozīt Satversmes 74. un 79.pantu, samazināja kvorumu, lai nodrošinātu iespēju tiem, kas vēlās, aiziet un izlemt. Tas pēc būtības nav juridisks dabas jautājums, bet lietderības jautājums. Tie referendumi, kas mums jau ir bijuši, attiecībā uz pilsonības likuma un pensiju likuma grozījumiem, liecina, ka kvorums ir pietiekoši liels. Taču, ja mēs šo kvorumu paceļam pārāk augstu, tad mēs varam nonākt tādā pat situācijā kādā Latvijas likumdevējs nonāca trīsdesmito gadu sākumā."

Par līdzīgu problēmu runā arī Polijas neatkarīgā pētījumu centra "Sabiedrisko attiecību institūts" programmu direktors Jaceks Kuharčiks. "Polijas pieredze ar referendumiem pēdējo divpadsmit gadu laikā nav bijusi ļoti veiksmīga. Mums bijušas divas tautas nobalsošanas, un abās piedalījušos skaits bija zem 50%. Ja tas pats notiks ar referendumu par iestāšanos Eiropas Savienībā, šī nobalsošana nebūs spēkā, un mums būs nopietna leģitimitātes krīze, jo mēs nezināsim kāds tad ir vēlētāju viedoklis – vai Polijai vajadzētu vai nevajadzētu iestāties Eiropas Savienībā?"

Gunārs Kusiņš stāsta, ka referendumos nepieciešamais kvorums katrā valstī ir cits. "Ja mēs runājam par valstīm, kurās referendumi tiek rīkoti ļoti bieži, piemēram, šveicē, šo lēmumu bieži vien pieņem ļoti mazs pilsoņu skaits: tikai tie, kas aiziet un ar vienkāršu balsu vairākumu izlemj. Viņu filozofija balstās uz to, ka tie, kas grib pieņemt lēmumus, viņiem ir jāiet un jāizsaka sava attieksme. Nevar būt tā, ka mums ir nepieciešams kaut kāds lēmums, bet iedzīvotāju kūtruma dēļ vai kāda cita iemesla dēļ mēs nevaram šo lēmumu pieņemt. Tieši tādēļ nebūtu labi, ja mēs šo referendumu atzītu par nenotikušu kvoruma trūkuma dēļ. Tad mums būtu ļoti grūti pateikt, kāda tad ir tautas attieksme pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Vai vienkārši Latviju tas neinteresē?!"

Jāpiebilst, ka dažās Savienības dalībvalstīs, piemēram, Zviedrijā un Somijā, tautas nobalsošanai par Eiropas Savienību bija tikai konsultatīva nozīme, respektīvi, politiskās partijas solīja referenduma rezultātu ņemt vērā, tomēr tas nebija juridiski saistošs. Latvijas gadījumā – kā saka Gunārs Kusiņš – referendumam būs lemjoša nozīme. "Vienlaikus gan jāsaka tā, ka pēc referenduma ir paredzēts (vismaz šis projekts šobrīd to paredz), ka arī Saeimai par šo jautājumu būs jālemj ar divām trešdaļām balsu vairākumu, tāpat kā par jebkuru citu Satversmes grozījumu".

Saeimas juridiskā biroja vadītājs norāda, ka Saeimas un tautas balsojumā tomēr tiks lemts par divām atšķirīgām lietām. Referendumā būs jābalso – vai vēlētāji atbalsta vai neatbalsta Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, bet Saeima lems vai ratificēt starptautisko līgumu par Latvijas pievienošanos Savienībai.

Un vēl – par apšaubīto Satversmes grozījumu nepieciešamību. Tā kā 1922.gadā Latvijas konstitūcijas autori nevarēja paredzēt, ka kādu dienu referendumā būs jālemj par starptautiskiem līgumiem – kas nu reiz ir līgums par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai – Satversmes grozījumi ir nepieciešami. "Ja mēs vēlamies tautas nobalsošanu, un mēs negribam, lai atkārtojas 1940.gada situācija, kad mēs esam kādā savienībā bez tautas lēmuma, vispirms jāpapildina Satversme ar iespējamību rīkot referendumu," saka Gunārs Kusiņš. "Tad ir jārīko referendums, pēc tam Saeimai atkarībā no referenduma iznākuma jāpieņem pēdējais lēmums, un tad mēs skaidri zināsim, kāds ir šīs lietas iznākums."

Pašreiz dzīvojam laikā, kad Latvijas politiķi kā galveno ārpolitikas un iekšpolitikas prioritāti izvirzījuši integrāciju Eiropas Savienībā. Atbalstu šim mērķim izteikušas pilnīgi visas septītajā Saeimā pārstāvētās partijas, un dažādu ministriju ierēdņi jau iesaistījušies tehniskajās sarunās ar Eiropas Komisiju un prezidējošo dalībvalsti par pievienošanos Savienībai. Tajā pat laikā Latvijas iedzīvotāju attieksme par iekļaušanos Eiropas valstu saimē ir mainīga. Tomēr tieši viņi būs tie, kas referendumā nolems - vai Latvijai kļūt par pagaidām piecpadsmit valstu Savienības dalībvalsti, vai arī sekot 1994.gada Norvēgijas iedzīvotāju piemēram, kad referendumā viņi nobalsoja pret pievienošanos Eiropas Savienībai.

Šobrīd jautājums par referenduma nepieciešamību nav aktuāls. Taču aktuāls ir jautājums - ar cik lielu Latvijas pilsoņu atbalstu Latvija varētu kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti?

Tieslietu ministrijas darba grupas¹ izstrādātais Satversmes grozījumu projekts paredz, ka referendums par Latvijas integrāciju ES uzskatāms par notikušu, ja tajā piedalās puse pagājušajās Saeimas vēlēšanās balsojušo, un - referenduma iznākumu nosaka vairākums balsojušo. Tādējādi, ja pieņemam, ka 8.Saeimas vēlēšanās piedalīsies aptuveni 80% balstiesīgo, tad referendums par Latvijas iestāšanos ES būs uzskatāms par notikušu, ja tajā piedalīsies aptuveni 40% vēlētāju, un vairākums no viņiem - aptuveni 30% -- nobalsos vai nu par vai pret.

Dažus šāda aritmētika varētu šokēt, taču lielākā daļa politiskās elites² atbalsta šo Satversmes grozījumu projektu. Tikai 30% aptaujātās politiskās elites pārstāvji uzskata, ka šādi grozījumi nav pieļaujami, jo "neatspoguļo visu Latvijas iedzīvotāju viedokli", "ir pārāk maza iedzīvotāju gribas pārstāvniecība". Divi respondenti uzskata, ka referendums "vispār nav nepieciešams, jo mēs taču nezaudējam neatkarību, tāpēc to var izlemt Saeima", "kā Saeima nobalsos, tā būs".

Bet pārējie 70% politiskās elites pārstāvju savu atbalstu šādam Satversmes grozījumu projektam argumentē sekojoši:

• Iestāšanās ES ir ļoti svarīga, tai jānotiek pēc iespējas ātrāk, bet procesa paildzināšana mazinās atbalstu, būs grūtāk savākt šos 30%,
• šī barjera ir pārvarama, jo tā ir demokrātiska referenduma procedūra,
• Pilsonim nav obligāti jāpiedalās referendumā,
• Demokrātija ir izvēle,
• Tās ir mūsu valsts intereses - panākt pozitīvu iznākumu,
• šāds variants atbilst Satversmei,
• Tie, kas nepiedalās referendumā, tiem ir vienalga. šādi referenduma principi ir vienā no visvecākajām demokrātijām šveicē. Vienaldzīgie cilvēki nedrīkst ietekmēt aktīvo pilsoņu gribu.

Arī Tieslietu ministrijas darba grupas izstrādātajā Satversmes grozījumu projekta izklāstā teikts, ka "no vienas puses, jebkuras tautas gribas izteikumam ir jo lielāka legitimācijas pakāpe, jo lielāka tautas daļa to veic. Ievērojot ar dalību ES saistītās lielās pārmaiņas Latvijas sabiedrības dzīvē būtu jānodrošina, ka šīs pārmaiņas pieņem pēc iespējas lielāka Latvijas tautas daļa. Tāpēc, nosakot pozitīvam tautas nobalsošanas iznākumam nepieciešamu kvalificētu balsu vairākumu, tiktu nodrošināts, ka tik būtiskas pārmaiņas varēs notikt tikai tad, ja to vēlēsies puse no visiem Latvijas balsstiesīgajiem iedzīvotājiem. Taču no otras puses, ja pozitīvam tautas nobalsošanas iznākumam ir nepieciešams kvalificēts balsu vairākums, tad tas nozīmē, ka faktiski jautājumu izlems nevis tie Latvijas pilsoņi, kurus šīs pārmaiņas uztrauc un kuriem ir savs viedoklis, bet gan tā neaktīvā iedzīvotāju daļa, kuriem iestāšanās Eiropas Savienībā ir vienaldzīga un kuri nepiedalīsies balsošanā. Tādējādi faktiski balsojot "pret". šāda situācija nebūtu pieļaujama."³

Tātad jāsecina, ka vairākums politiskās elites nevēlas paaugstināt referenduma pozitīvam iznākumam nepieciešamo barjeru, jo apzinās, ka tādā gadījumā iestāšanās ES var arī nenotikt sabiedrības eiroskepticisma un tā radītās pasivitātes dēļ.

Te jāuzsver, ka Latvijas iedzīvotāju atbalsts integrācijai ES nav stabils; PAR balsotāju skaits vidēji sasniedz 35%. Tas nozīmē, ka - ja referenduma pozitīvam iznākumam būtu nepieciešamas, piemēram, 50% iedzīvotāju balsis, šobrīd Latvijas iestāšanās ES nebūtu iespējama. Savukārt, ja tiktu pieņemti politiskās elites atbalstītie Tieslietu ministrijas darba grupas izstrādātie Satversmes grozījumi (kuros pozitīvam iznākumam pietiktu ar aptuveni 30% vēlētāju balsīm), Latvijas dalība ES ir daudz ticamāka, pat garantēta. Tāpēc jājautā - vai šie Satversmes grozījumi nav balstīti uz sabiedriskās domas aptauju rezultātiem? Ja jā, tad sabiedrībā pastāvošā pārliecība, ka Latvijas integrācija Eiropas Savienībā ir politiķu izvirzīts mērķis, kuru tiem nav iespējas ietekmēt, varbūt nemaz nav tik nepareiza?

Publikācijas pamatā ir 2001.gadā LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikāciju studiju nodaļā aizstāvētais autores bakalaura darbs "Latvijas politiskās, ekonomiskās un kultūras elites redzamākie pārstāvji kā eirooptimisma un eiroskepticisma viedokļu multiplikatori 20. un 21.gs mijā: identitātes un intereses".