Divpadsmit ES kandidātvalstīs kopumā ir vairāk nekā 100 miljonu iedzīvotāju, kas palielinātu ES iedzīvotāju skaitu par 30 procentiem. Savukārt iekšzemes kopprodukts (turpmāk tekstā - IKP) uz 1 iedzīvotāju palielinātos tikai par 5 procentiem.

Šo valstu ekonomiskās attīstības līmenis ir ļoti dažāds: no Kipras un Slovēnijas, kuras ir turīgākas nekā dažs ES regions, līdz Bulgārijai, kuras IKP uz 1 iedzīvotāju ir tikai ceturtdaļa no ES vidējā iekšzemes kopprodukta. Vidēji ES kandidātvalstu IKP uz 1 iedzīvotāju ir 40 % no ES vidējā rādītāja.

Vairums no šīm valstīm tikai 10 gadus ir neatkarīgas pēc PSRS ietekmē pavadītā pusgadsimta. Process ietver ne tikai smagas reformas ceļā uz tirgus ekonomiku, bet arī demokrātisku institūciju veidošanu, jaunas pilsoniskās sabiedrības veidošanu.

Kandidātvalstis pārsvarā redz dalību ES kā ceļazīmi uz nākotnes labklājību, bet esošās dalībvalstis var iztēloties nākotnes ekonomiskos ieguvumus iekšējā tirgus paplašināšanās rezultātā. Vienlaikus, nesen iegūtā neatkarība no bijušās savienības iedzīvotājos rada vēlmi to nosargāt par katru cenu un izsauc bailes no jaunas savienības, kā tas ir Latvijas gadījumā.

Tomēr politiskā motivācija par labu jaunu valstu uzņemšanai no abām pusēm ir primāra: demokrātiskas un mierīgas politiskās sadarbības zonas paplašināšana visā līdz šim sadalītajā kontinentā.

Sabiedrības viedokli Centrālās un Austrumu Eiropas valstīs jautājumā par dalību ES lielā mērā var uztvert kā cilvēku vēlmes indikatoru atbalstīt savu valdību veiktās reformas, gatavojoties dalībai ES. Visa tiesību un pienākumu kopuma (acquis communautaire) pārņemšana izvirza valstīm ļoti augstas prasības un visu spēku koncentrāciju. Šeit konstatējama mazajām valstīm raksturīgā dilemma - ir vieglāk veikt reformas valsts nelieluma dēļ, bet, no otras puses, sarežģījumus rada ierobežotās administratīvās un finansu iespējas. Reformas augstu standartu panākšanai rūpniecībā, sociālajās sistēmās, vides aizsardzības jomā vēl jāveic visām kandidātvalstīm, - gan mazām, gan lielākām, tādām kā Polija.

Viens no iemesliem, kāpēc iedzīvotāju informētības pakāpe var būt izšķiroša, ir tas, ka lielākajā daļā kandidātvalstu, tajā skaitā Latvijā, lēmums par dalību ES tiks pieņemts pēc tautas nobalsošanas (skat. pielikumu ). Vairākās valstīs gala lēmums par procedūru vēl nav pieņemts. Saskaņā ar no šo valstu parlamentiem iegūtajiem datiem referendums visticamāk tiks rīkots arī Polijā, Ungārijā, Slovēnijā, Slovākijā, Igaunijā, Maltā un, kā liecina Deutsche Bank pētījums¹, arī Čehijā.

Bažas rada tas, ka visās valstīs skaidri iezīmējas ievērojamas atšķirības starp valdošās politiskās elites un pārējās sabiedrības uzskatiem. Jāpiezīmē, ka līdzīga situācija ir arī ES dalībvalstīs.

Deutsche Bank 2000. gadā veiktajā pētījumā minēts, ka tā saucamo viedokļa veidotāju vidū, kuri ikdienā strādā pie ES jautājumiem, atbalstu ES izsaka aptuveni 80 %. Tas pierāda, cik būtiska loma ir augstai informētības un izglītotības pakāpei.

Atbalsts dalībai ES krities daudzās kandidātvalstīs, it īpaši Igaunijā. Mazajās postkomunisma valstīs, kuras ekonomiski attīstās ļoti strauji, vērojams lielāks skepticisms pret dalību ES - īpaši Baltijas valstīs, pēdējā laikā arī Slovēnijā.

Izteiktāk izdalās trīs valstu grupas:

• relatīvi stabils un augsts ir iedzīvotāju atbalsts dalībai ES Centrālās Eiropas valstīs Polijā, Čehijā un Ungārijā. Saskaņā ar Eirobarometra datiem saglabājas arī neliels opozicionāru skaits - 5 līdz 20 procenti pēc 1998. gada un 2000. gada aptauju rezultātiem. Jāpiezīmē, ka Polijā joprojām ir vairākuma atbalsts, bet nu jau 30 procenti iedzīvotāju vēlētos palikt ārpus ES.
• Baltijas valstis - Igaunija, Latvija un Lietuva izceļas ar lielāko opozicionāru skaitu - virs 30 procentiem. Arī atbalstītāju skaits nav visai liels.
• Gluži pretēja aina ir divās Balkānu valstīs - Bulgārijā un Rumānijā, kur atbalstītāju skaits ir ļoti augsts. Eirobarometra aptaujā tie ir 72 procenti Rumānijā un 60 procenti Bulgārijā.

Šīs viedokļu atšķirības nevar izskaidrot ar valsts vājumu vai mazumu, lai gan abās lielākajās kandidātvalstīs - Polijā un Rumānijā, ir samērā augsts atbalstītāju skaits. Saskaņā ar Deutsche Bank veikto pētījumu, rezultātus nosaka sekojoši faktori:

• iedzīvotāju apmierinātības pakāpe ar savas valsts ekonomisko un politisko situāciju padara dalību ES par vairāk vai mazāk daudzsološu perspektīvu;
• informētības līmenis par paplašināšanās saistībām un par ES - kas lielā mērā ir atkarīgs no izglītības līmeņa - uzrāda pozitīvu korelāciju ar atbalstu dalībai ES;
• ja cilvēki saista jaunu, personisku iespēju un perspektīvu gūšanu ar valsts dalību ES, tas palielina pozitīvu novērtējumu¹.

Viens no iemesliem, ar kuru politiķi izskaidro atbalsta kritumu iedzīvotāju vidū, ir neskaidrība par to, kā izskatīsies ES brīdī, kad šīs valstis tajā iestāsies un radies iespaids, ka patreizējās dalībvalstis mēgina nākamās dalībvalstis iedalīt otrās šķiras valstu grupā, nevis uztvert kā līdzvērtīgus partnerus. Piemēram, ar Vācijas un Austrijas uzstājīgo prasību par 7 gadu pārejas perioda ieviešanu strādājošo brīvai apritei no jaunajām dalībvalstīm. Lai gan aptaujas rāda, ka nav gaidāma apjomīga darbaspēka plūsma pēc iestāšanās ES, it īpaši no Baltijas valstīm, kā arī Čehijas, Ungārijas, Slovēnijas, Vācijai šāda nostāja ir izdevīga iekšpolitiski pirms nākamgad gaidāmajām vēlēšanām.

Tā kā ir tikai dažās valstis, kurās paplašināšanās tiek uztverta pārsvarā pozitīvi, valdības nonāk dilemmas priekšā, it īpaši pirmsvēlēšanu laikā. Pat objektīvi pamatotas piekāpšanās kandidātvalstīm sarunu procesā var samazināt pašlaik pie varas esošo politisko spēku izredzes nākamajās vēlēšanās (skat. pielikumu nr.12). No otras puses, nelokāma nostāja sarunās var aizkavēt paplašināšanos un veicināt politisko nestabilitāti atsevišķās kandidātvalstīs. 2002. gadā vēlēšanas paredzētas sešās dalībvalstīs, ieskaitot Vāciju un Franciju. Tas ir ņemts vērā Eiropas Komisijas piedāvātajā sarunu norises grafikā (road-map), jo vēl šogad paredzēts atvērt un slēgt vairumu sarunu sadaļu . Arī Latvijas valdības pārstāvji izteikuši vēlmi jau šogad uzsākt sarunas par sarežģītākajām likumdošanas sadaļām, tādām kā lauksaimniecība, vide, strukturāliem fondiem. Latvijas nostāja šajos jautājumos jau ir izstrādāta un iesniegta Eiropas Komisijai, bet problēmas rada ES dalībvalstu nespēja vienoties par kopējo pozīciju šajos komplicētajos jautājumos.

Lai arī valdības iegulda milzu līdzekļus, lai pietuvotos ES noteiktajiem kritērijiem, viens no iemesliem skepticisma pieaugumam iedzīvotāju vidū ir vadošo ierēdņu un politiķu neprasme pienācīgi izskaidrot notiekošos procesus, tādējādi iedzīvotājos rodas sajūta, ka valdība nepietiekami aizstāv valsts nacionālās intereses un ignorē viņu viedokli.

Latvijā, saskaņā ar tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS aptaujām, ko tas veic pēc Eiropas integrācijas biroja pasūtījuma kopš 1998. gada, sabiedriskā doma attīstījusies viļņveidīgi, bet bez lieliem kritumiem un kāpumiem. Aptaujāto iedzīvotāju attieksme nelielā amplitūdā svārstījusies virs un zem 50 procentu atzīmes. Tomēr jau kopš pagājušā gada sākuma vērojama tendence atbalstītāju skaitam sarukt zem šīs robežas. Zemākie rādītāji bijuši 1999. gada maijā, kad par iestāšanos ES izteicās tikai 36,6 procenti aptaujāto.

1037 iedzīvotāju atbildes uz jautājumu:
"Ja rīt notiktu referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā,
kā Jūs balsotu?"

2001. gada februārī veiktās aptaujas dati rāda, ka uz jautājumu par to, kā tiktu balsots referendumā, ja tas notiktu rīt, par Latvijas iestāšanos ES nobalsotu 41,4 procenti iedzīvotāju (skat. pielikumu). Salīdzinot ar pagājušā gada novembri, šis skaits ir samazinājies par 3,9 procentiem. Trešā daļa aptaujāto iedzīvotāju jeb 32,6 procenti balsotu pret dalību ES. Salīdzinot ar iepriekš veiktajām aptaujām, eiroskeptiķu skaits nav būtiski mainījies. Lēmumu nav pieņēmuši vai savas domas nevēlas paust 26 procenti aptaujāto. Šis skaitlis kopš 2000. gada novembra pieaudzis par 5,5 procentiem, pārsvarā uz pozitīvi noskaņoto iedzīvotāju skaita rēķina. Jāsecina, ka kopš 1998. gada ievērojami pieaudzis tieši to cilvēku skaits, kuri nav izlēmuši, kā balsot referendumā (1998.gada novembrī - 9,6%).

Aplūkojot dažādas iedzīvotāju grupas, lielākie kritiķi tradicionāli izrādījušies zemnieki (80%), kuri arī pārsvarā (70%) balsotu pret iestāšanos ES, pensionāri (44,1%) un uzņēmēji (40%). Pozitīva attieksme ir skolniekiem un studentiem (66,3%), un puse no aptaujātajiem jauniešiem arī balsotu par iestāšanos ES. Tiem seko vadītāji (62,8%), mājsaimnieces (57,4%), speciālisti (54,5%) un kalpotāji (54,9%).

Vairākās aptaujās ir apstiprinājusies atziņa, ka pozitīvāka attieksme pret ES aptaujāto Latvijas iedzīvotāju vidū pieaug līdz ar viņu iegūtās izglītības līmeni.

Līdzīgi kā ES dalībvalstīs nav vērojama liela interese un izpratne par paplašināšanās procesu, tā arī Latvijā veikto aptauju dati liecina, ka cilvēku viedokli Latvijā īpaši neietekmē ES dalībvalstīs notiekošais. Latvijā iedzīvotāju attieksmei pret ES ir drīzāk iekšpolitisks raksturs. Piemēram, 49 procenti aptaujas dalībnieku atbildējuši, ka Dānijas referenduma rezultāti (lielākā daļa dāņu nobalsoja pret pievienošanos eirozonai) viņu uzskatus nav ietekmējuši. Savukārt 27,2 procenti atzinuši, ka pirmo reizi dzird par tādu referendumu Dānijā.

Svarīgākos iemeslus, kāpēc balsotu par Latvijas iestāšanos ES, aptaujātie min sekojošus:

• iestāšanās ES nodrošinās ekonomisko stabilitāti - 35,2%;
• iestāšanās ES ir Latvijas drošības garants - 22,1%;
• celsies dzīves līmenis Latvijā - 24,2%;
• paplašināsies darba tirgus, palielināsies darba algas - 21,7%;
• būs plašāks preču noieta tirgus un preču izvēle - 17,1%.

Gandrīz ¾ jeb 73,5 % gadījumu zemnieki par galveno sava balsojuma iemeslu min, ka iestāšanās ES ir Latvijas drošības garants, bet privātuzņēmēji to atzīmē tikai 11.2% gadījumu. Skolēniem un studentiem svarīgs balsojuma iemesls ir tas, ka iestāšanās ES nodrošinātu plašākas izglītības iespējas (26.2%). 1/3 jeb 34.4% gadījumu vadītāji un menedžeri uzsver to, ka iestājoties Eiropas Savienībā, Latvijā ieplūstu papildus investīcijas.

Svarīgākie iemesli, kāpēc iedzīvotāji kopumā balsotu "pret" Latvijas iestāšanos ES:

• Latvija vēl ekonomiski, politiski, juridiski nav gatava iestāties Eiropas Savienībā - 45%;
• iestāšanās ES iznīcinātu vietējo lauksaimniecību (zemniekus) - 27,7%;
• Latvijas precēm vairs nebūtu noieta, ieplūstu importa preces -15,7%;
• iestāšanās ES iznīcinātu vietējo rūpniecību - 15,7%;
• ES nebūtu drošības garants - 12,3%.

Pusē jeb 50.1% gadījumu zemnieki uzskata, ka iestāšanās ES iznīcinātu vietējo lauksaimniecību, bet bezdarbnieki tā domā tikai 9.2% gadījumu. Vadītāji un menedžeri akcentē, ka līdz ar to pieaugtu birokrātija (22.1%).

Jāatzīmē, ka vairākos gadījumos viens un tas pats iemesls tiek minēts gan kā pozitīvs, gan kā negatīvs - piemēram, ES būtu vai nebūtu drošības garants Latvijai. Iestāšanās ES tiek uztverta gan kā iespēja Latvijas ražotājiem ieiet ES tirgū, gan tiek paustas bažas, ka importa preces izkonkurētu Latvijas preces Latvijā.

Eiroskeptiķu vidū vērojama divu galēju viedokļu rašanās: ka valsts var eksistēt patstāvīgi, neiesaistoties savienībās; un otra galējība, ka dalība pārnacionālā organizācijā iznīcinātu Latviju kā neatkarīgu valsti, par kādu tā kļuvusi salīdzinoši nesen. Parādās arī uzskats, ka, cik vien iespējams, jāizmanto priekšrocības, ko dod gatavošanās dalībai ES, bet iestāties savienībā nav nepieciešams.

Relatīvi lielākām valstīm, kuru ekonomiskā attīstība notiek lēnāk, ir daudz raksturīgāka vēlme iestāties ES, jo tajā tiek saskatīts valsts iekšējo problēmu risinājums.

Latvija ir viena no valstīm, kurā būtu jāveic pārdomāta sabiedrības informēšana par ES un Latvijas sarunām par dalību tajā, jo jāņem vērā tas, ka, jo skeptiskāka vide ir konkrētajā valstī, jo lielāks darbs jāiegulda sabiedrības informēšanā.

Copyright 2001 Saeimas Eiropas Savienības Informacijas Centrs