"Kad mums atkal radās iespēja apciemot Eiropu, izrādījās, ka Eiropa nav tāda, kādu cerējām ieraudzīt, un mēs neesam tie, ko Eiropa gaidīja", savulaik Rīgā notikušajā simpozijā teica Tartu universitātes psiholoģijas profesors Peters Tulviste. "Mēs esam atnākuši par vēlu, esam konservatīvi savā politikā nacionālisti ar sliktu ekonomiku un augstu noziedzību. Kad cilvēki pie mums atbrauca, mēs cerējām, ka mums jautās: Kā jūs izdzīvojāt? Bet mums jautā: kā pie jums dzīvo krievi… Mums māca, ka neskatoties uz visām deportācijām un represijām mums jābūt tolerantiem pret komunistiem". Eiropa mūs nesaprot!

Ir pagājuši deviņi gadi un Rietumos dzīvojošā rumāņu rakstnieka un publicista Andreja Kodresku vīzija ir piepildījusies. "Francijā rumāņu lūku sandales tā arī palikušas nepamanītas. Poļu rokenrols amerikāņu hītu sarakstos nedominē. Čehu dzejas rindas nav uz visu eiropiešu lūpām. Kad rietumnieki centās iztēloties dzīvi komunisma apstākļos, viņi uz to raudzījās disidentu un dzejnieku acīm, kas runāja spilgtās alegorijās un radīja iespaidu, ka vairums austrumeiropiešu slepeni dzīvo bagātu iekšējo dzīvi, kas, likvidējot totalitārismu, atplauks visā krāšņumā. Tagad mēs esam liecinieki dažādu tenku lapeļu, pornogrāfijas un astroloģijas baumām. Izrādās, ka viņiem šķiet pievilcīga tā pati apšaubāmā produkcija, kas gaumē mūsu pašu māsām".

Arī mēs, savu aktieru dievinātāji, kas tūkstošiem plūdām uz Dzejas dienām, esam ierauti meksikāņu seriālu un dzeltenās preses skavās.

Mēs nevēlamies zaudēt savu nacionālo identitāti, bet vai bieži paši no tās neatsakāmies? Mēs gaidām, ka Eiropa ieraudzīs mūsu kultūras vērtības, bet Dziesmu svētkus nerāda Eiropas TV kultūras kanāls ARTE. Un jūtamies nepatīkami pārsteigti - izrādās, ka kultūru arī ir jāmāk pārdot.

Mēs ieejam Eiropā ar vienu mākslas filmu gadā , bet to Berlīnes kinofestivālā rāda kā Vācijas ražojumu, un neviļus starp tirgus Eiropu un kultūras Eiropu jāliek vienlīdzības zīme. Mēs ieejam Eiropā tādi, kādi esam, ar savām raizēm un kompleksiem, ar ieteikumu domāt globāli, bet rīkoties lokāli.

Liktenis lēmis Latvijai būt nelielai zemei krustcelēs starp lielvalstīm, kuru valdīšanas laiki šeit nomainījuši cits citu, bet kurai tomēr izdevies gadsimtu gaitā saglabāt savu tautu un pagājušajā gadsimtā izcīnīt, pazaudēt un atkal atgūt savu valstiskumu.

Latvija ir maza, ja vadās pēc kvantitatīvajiem kritērijiem - iedzīvotāju skaita, teritorijas, nacionālā kopprodukta, kā arī ekonomiskajā un drošības potenciāla ziņā. Uz Latviju attiecināms tas, ka blakus tai atrodas ievērojami lielāks kaimiņš, kura potenciāls teorētiski var būt draudi Latvijai kā valstij ar mazu potenciālu. Arī no psiholoģiskā kritērija raugoties, Latvija sevi uztvērusi kā mazu valsti .

Lai gan ģeogrāfiski Latvija nevar būt citāda kā tikai maza valsts, bet tas neliedz tai būt lielai savā garā, savā iekšējā spēkā. Veidojot Latvijas kā demokrātiskas valsts iekšējo un ārējo politiku, ir jādomā par to, kā vairot un nostiprināt šo iekšējo spēku, kā nodrošināt valsts neatkarību un pilnveidot tās rīcībspēju. Vadoties pēc pastāvošās ģeopolitiskās situācijas, kā arī, balstoties uz teorijām par mazo valstu lomu, Latvija savu ietekmi var palielināt, ņemot dalību starpvalstu organizācijā, kuras mērķi ietver kopējās labklājības pieaugumu un miera un demokrātijas nostiprināšanu.

Latvijas virzība uz Eiropas Savienību no šāda viedokļa uzskatāma par atbalstāmu soli un vienīgo alternatīvu konkrētajā situācijā, jo tā piešķir Eiropas mazajām valstīm neproporcionāli lielas noteikšanas tiesības lēmumu pieņemšanas procesā. Pēc radikālajām izmaiņām pasaules starptautiskajā sistēmā XX gadsimta 90. gados, kad šīs sistēmas elementi nostiprinās jaunā struktūrā, Latvijai un citām nesen neatkarību ieguvušajām Centrālās un Austrumu Eiropas valstīm ir jāatrod sava vieta starptautiskajā sistēmā, lai nostiprinātu un padarītu par neatgriezenisku to neatkarību.

Izšķiroties par šādu alternatīvu, Latvijai jāmeklē veidi un rīcības modelis, kā panākt Latvijas mazas valsts relatīvi niecīgās ietekmes palielināšanos politiskajā arēnā.

Tas prasa lielu pūliņus, visu esošo resursu koncentrāciju, lai, pirmkārt, vairotu valsts ekonomisko attīstību un iedzīvotāju labklājību, prasmīgi izmantojot ES sniegto finansiālo atbalstu. Otrkārt, lai nodrošinātu labas izglītības iespējas un celtu valsts iedzīvotāju intelektuālo potenciālu, vienlaikus arī nodrošinot izglītotajiem speciālistiem atbilstošus darba apstākļus savā zemē, jo no mazas valsts tiek prasīts daudz vairāk - daudz oriģinālākas idejas un pārliecinošāks to pasniegšanas veids, lai mazo valstu viedokli un domas sadzirdētu un ņemtu vērā kopējās Eiropas politikas veidošanā. Treškārt, lai vairotu valsts iekšējo spēku ar tās iedzīvotāju iekšējās pašapziņas stiprināšanu un savu spēju apzināšanos, pārvarot mazas valsts kompleksus. šis uzdevums ir jo sarežgītāks, jo Latvija tradicionāli nav etniski homogēna valsts, un tai jādomā par daudzveidīgās sabiedrības interešu aizstāvēšanu. Tas prasa vienotu sabiedrības pamatvērtību nostiprināšanu un politiskās elites vienprātību attiecībā uz šīm vērtībām.

Tomēr paralēli tam mazai valstij ir svarīgi veidot labas attiecības ar kaimiņvalstīm un visiem alianses partneriem, lai panāktu sev labvēlīgu lēmumu pieņemšanu, jo tas ir iespējams tikai koalīcijā ar valstu vairākumu. Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas un kopējās politikas process aptver ļoti plašu jautājumu loku. ES valstīm bieži vien ir dažādas intereses un prioritātes, kuras tās mēgina aizstāvēt. Lai arī ES ir pārnacionāla valstu organizācija un aizstāv eiropeiskās vērtības, pēdējā starpvaldību konference apliecina, ka joprojām dominē nacionālo valstu intereses un valstu mēģinājumi palielināt savu ietekmi ES, izmantojot savā labā arī ES paplašināšanas procesu.

No tā izriet, ka Latvijai ir būtiski veidot labas partnerattiecības ar visām ES dalībvalstīm un jāmeklē stratēgiskie partneri citu ES valstu vidū, lai, veidojot dažādas koalīcijas, spētu panākt Latvijai vitālu interešu aizstāvību un būtisku lēmumu pieņemšanu iespējami plašākā jautājumu spektrā. Lai arī mazām valstīm ir nozīmīga spēcīgu ES institūciju pastāvēšana, ar kuru palīdzību var veiksmīgi aizstāvēt tieši mazo valstu intereses, tomēr gala lēmumus joprojām pieņem dalībvalstu vienošanās rezultātā, tāpēc katras valsts viedoklis ir svarīgs.

Patlaban tiek diskutēts par Eiropas Savienības veidolu un uzbūvi pēc tam, kad tai pievienosies virkne jaunu Eiropas valstu, kuras pārsvarā būs mazas valstis. Arī vēl ārpus šīs savienības mums ir iespēja piedalīties tās veidošanā, piedalīties debatēs par nākotnes Eiropu, kuras noslēgsies 2004. gada ES starpvaldību konferencē, un šī iespēja ir pilnā mērā jāizmanto.