Savulaik īru patriots, "Gulivera" autors Džonotans Svifts par savu valsti rakstīja "Nožēlojams apģērbs, pārtika un vienkāršo cilvēku mitekļi. Pilnīgs pamirums karalistes lielākajā daļā. Neviens svešzemnieks neizvēlēsies mūsu zemi savam ceļojumam, jo viss, ko viņš varēs te ieraudzīt, būs nabadzība, un izputēšanas skati." Patiešām Īrijas vēsture ir bijusi skarba. Tās ziemeļu daļā vēl joprojām valda neiecietība un bumbu sprādzienos mirst cilvēki. Etniskajam un reliģiskajam naidam starp īriem un britiem ir gara vēsture. 1650. gadā Īrijā iebruka lorda Olivera Kromvela armija un sākās īru etniskā tīrīšana. 1845. gads vēsturē iegājis ar tā saucamo Kartupeļu badu. Patiešām pastāvēja kartupeļu sērga, kas izpostīja ražu, taču britu valdība neveica pietiekami daudz, lai novērstu badu, kura dēļ bojā gāja simtiem tūkstoši īru un pusotrs miljons mēģināja emigrēt uz Savienotajām Valstīm un Kanādu, taču daudzi mira karantīnas nometnēs no tīfa.

19.g.s. beigās neliela literātu biedrība līdzīgi, kā Tērbatas latviešu studenti, sāka kustību, lai restaurētu īru, tas ir, gēlu valodu. Tā arī radās kustība ar nosaukumu Sinn Fein – “Mēs paši”, kas joprojām Ziemeļīrijā ir spēcīgākā katoļu, respektīvi, tur dzīvojošo īru politiskā partija.

Taču pievērsīsimies šodienas dzīvei. Jāsaka, ka sākumā citētā rakstnieka Džonatana Svifta rindas pieder pagātnei. Šodien Īrija sevi var saukt par pārtikušu valsti, un šis straujais “ķeltu tīģera” lēciens nav noticis vienā dienā. Īrijas veiksmes stāsta sākums bija iestāšanās Eiropas Savienībā. Paši īri šodien lepojas ar savu zemi, visur plīvo valsts karogi. Bet, ko Latvijai vajadzētu mācīties no zemes, uz kurieni daudzi spiesti braukt piepelnīties ? Nesen valsts vizītē Īriju apmeklēja Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Delegācijā bija arī radio “Brīvā Eiropa” līdzstrādnieks Ģirts Salmgriezis. Lūk, viņa redzētais.

Īrija neatkarību no Lielbritānijas atguva 1922. gadā. Laika posmā no 1922. līdz 1960.gadam pastāvēja ekonomika, kas vairāk bija orientēta uz lauksaimniecību. Toreiz bija nabadzība, liels bezdarba līmenis un daudzi cilvēki izceļoja no Īrijas, lai meklētu darbu citviet pasaulē – Austrālijā, Lielbritānijā, ASV. Pēc 1960.gada valstī lēnām sākās pārmaiņu process. Sākās diskusijas par nepieciešamību iestāties Eiropas Savienībā. Viens no pagrieziena punktiem bija 1973.gads, kad Īrija tika uzņemta Eiropas Savienībā. Tas pavēra daudz jaunu iespēju ekonomikas attīstībai, taču izaugsme nenotika uzreiz pēc iekļaušanās Eiropas valstu klubā.

Īrijas uzņēmumu atbalsta organizācijas "Enterprise Ireland" pārstāvis Enda Makdonels: “Ja jūs runāsit ar starptautiskām kompānijām, kas uzsākušas savu biznesu Īrijā, viņu argumenti par to būs ļoti dažādi, taču viens no iemesliem – labā izglītības sistēma.” Liels atbalsts ekonomikas uzplaukumam bija uzņēmēju, arodbiedrību un valdības kopīgā izpratne par reformu vajadzību. Sākot īstenot reformas, tika samazināti nodokļi un veicināta uzņēmēju iekļaušanās citu valstu tirgos. To norāda arī Īrijas uzņēmumu atbalsta organizācijas "Enterprise Ireland" tirgus attīstības menedžeris Eiropā Ričards Polards. Kā viņš uzskata, valsts ekonomikas attīstības galvenais pamatnosacījums ir agresīva iespiešanās ārvalstu tirgos: “Īrija ļoti nopietni skatās uz darbošanos citu valstu tirgos, jo pati valsts ir neliela un tās tirgus apjoms nevar nodrošināt strauju attīstību”. Kā ļoti nozīmīgu nosacījumu valsts ekonomikas izaugsmei Polards min arī nepieciešamību sekmēt uzņēmējdarbību reģionos, kas nodrošina attīstību visā valsts teritorijā. Ričards Polards saka - Īrija ir neliela valsts, tādēļ ļoti svarīgi ir nodrošināt valsts atbalstu uzņēmējdarbības veicināšanai: “Mēs vēlamies ar Latviju attīstīt ļoti ciešas attiecības visās jomās. Mēs vēlamies attīstīt arī draudzīgas biznesa attiecības ar Latviju!”

Ja uzmanību pievēršam pašai Īrijai, tad šai valstij tiek doti arī citi nosaukumi – veiksmes stāsts, “ķeltu tīģera” lēciens, Zaļās salas brīnums. Kāpēc tā? Īrija ir prasmīgi spējusi izmantot Eiropas Savienības finansu resursus. šie izteikumi nav tikai laipnas pieklājības frāzes. Arī skaitļi liecina, ka 1975.gadā Īrijas iekšzemes kopprodukts bija tikai 63 procenti no vidējā Eiropas Savienības līmeņa, un tā bija visnabadzīgākā valsts. Bet pagājušā gadā Īrijas kopprodukts pārsniedzis 104 procentus.

Īpaši nozīmīga Latvijai ir Īrijas veiksmīgās integrācijas pieredze Eiropas Savienībā. Taču tajā pašā laikā, Īrija nav ratificējusi Nicas līgumu, kas nosaka Eiropas Savienības paplašināšanās procesu. Šī gada oktobrī Īrijā paredzēts atkārtots referendums par šī līguma ratificēšanu. Latvijas interesēs, protams, lai Īrija dot zaļo gaismu paplašināšanas procesam.

Viens no jautājumiem, ko vizītes laikā pārsprieda Latvijas un Īrijas amatpersonas, bija gaidāmais referendums par Nicas līgumu. Jāteic, ka pagājušā gada 7.jūnijā referendumā tika noraidīta Nicas līguma ratifikācija. Toreiz 53 % vēlētāju bija “pret” un 46 % - “par”. Nesen izveidotā Īrijas valdība kā vienu no saviem mērķiem ir noteikusi informācijas kampaņas īstenošanu, lai pārliecinātu iedzīvotājus par Eiropas Savienības paplašināšanos. Valsts prezidente Vaira Vīķe Freiberga: “Īrijā ir ļoti īpatnēja situācija. Pirms referendumiem sabiedrībai jāsniedz vienāds skaits “par” un “pret” argumentu. Tādēļ ir ļoti lielas grūtības, lai pārliecinātu iedzīvotājus. Aptaujas liecina, ka tauta atbalsta Eiropas Savienības paplašināšanos. Taču, kad notika referendums, daudzi nemaz nepiedalījās”.

Vēl runājot par Nicas līgumu, jāpiemin šāda nianse - nevienmēr tūkstošos eksemplāru nodrukātie bukleti uzrunā un izskaidro Eiropas Savienības politiku. Par to pārliecinājušies arī paši īri. Savukārt Latvijas Ārlietu ministrijas 1.politiskā departamenta direktore Baiba Laizāne pastāstīja, ka tiek domāts, kā informēt sabiedrību: “šogad Īrijas valdība ir veikusi daudz plašāku darbu. Ir izveidots Īrijas valdības nacionālais forums, kas tiekas gan reģionos, gan Dublinā. Tiek iesaistīti sabiedrības pārstāvji, lai diskutētu un izskaidrotu, ko paredz Nicas līgums. Ir prognozes, ka atkārtotā referenduma rezultāts varētu būt pozitīvs”.

Taču Eiropas Savienības paplašināšanas komisārs Ginters Ferhoigens brīdinājis, ja Īrija šogad otro reizi noraidīs Nicas līgumu, tas nozīmēs paplašināšanas aizkavēšanos. “Atklāti sakot, man nav risinājuma šādam gadījumam. Mums būs jāsamierinās ar zināmu aizkavēšanos, bet aizkavēšanās būtu ļoti bīstama,” teicis Ferhoigens.

Kas tad ir Īrijas veiksmes atslēga? Meklējot atbildi uz šo jautājumu, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvics secina, ka tā ir saskaņa starp politiskajām partijām, valdību, arodbiedrībām, parlamentu. Tas ir ļāvis Īrijai sasniegt ekonomisko stabilitāti. Ja palūkojamies pirms piecpadsmit gadiem, tad Īrija bija viena no atpalikušākajām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Taču šobrīd tā ir viena no bagātākajām zemēm.

Tomēr sarunā ar žurnālistiem, Īrijas eksperts Eiropas Savienības jautājumos - Vincents Herlihijs norādīja, ka apgūstot tikai Eiropas Savienības strukturālos fondus, kas pieejami Savienības dalībvalstīm, netiek garantēta šo valstu attīstība.
Viņa skatījumā - strukturālie fondi, protams, sniedz ieguldījumu valsts infrastruktūras uzlabošanā, taču paļauties tikai uz fondu apgūšanu ir nepareizi. Vincents Herlihijs uzsvēra, ka 1973.gadā, kad Īrija iestājās Savienībā, strukturālo fondu vispār nebija. Pirmie strukturālie fondi kļuva pieejami tikai ap 1989.gadu.

Kas tad notiek Īrijas laukos? Laikā, kad zemnieki Eiropā, ir satraukti par savu nākotni, Īrija lepojas ar sasniegumiem lauksaimniecībā. Šī valsts dod darbu arī daudziem tūkstošiem ārvalstu strādnieku. Tikai no Latvijas vien 5000 iedzīvotāju saņēmuši darba atļaujas Īrijā.

Lūk, ko zemnieks Kierans Fišers Enniskerijā stāstīja par savu saimniecību: “Caurmēra piena atdeve fermā ir apmēram 6000 kg piena. Govis līdz 6 nedēļu vecumam tiek barotas ar pilnpienu, un tad tās tiek pārdotas vietējā liellopu tirgū. Ziemas periodā govis 3 mēnešus tiek turētas iekštelpās – ēkā ar salmu grīdas segumu, un barotas ar zāles maisījumu un arī barības koncentrātiem! Šajā fermā tiek audzētas arī aitas! Mums ir jauktu šķirņu aitas. Jērus mēs parasti sākam tirgot jūnija beigās. Tos pārsvarā realizē Francijas tirgū – tā ir tipiska Īrijas līdzenumu aitu noieta vieta Otrs uzņēmuma darbības virziens saistīts ar aramzemes izmantošanu. Tiek audzēti kvieši un mieži, arī pushektārs zemeņu. Neliels daudzums zemes tiek izmantots specifiskiem mērķiem, un ir arī neliela mežu platība”. Kierans Fišers vēl norādīja: ”Izpildot ES produkcijas kvalitātes prasības, mēs izveidojām jaunu piena pārstrādes telpu, lai piena produkti atbilstu nepieciešamajiem standartiem. Tās ir galvenās izmaiņas, kas notikušas fermā. Pašreizējā iekārta ir ļoti viegli izmantojama, vecā sistēma prasīja daudz vairāk darba. Ja mēs vēl mazliet pilnveidotu pašreizējo iekārtu, mēs varētu strādāt pat ar divreiz lielāku ganāmpulku, ja tas būtu nepieciešamas. Tika saņemts grants no ES, kas palīdzēja izveidot šo labo piena pārstrādes iekārtu.Par to – Kierana Fišera brālis: “Esot Eiropas Savienībā ir vieglāk uzturēt pārstrādes kvalitātes standartus, jo kvalitātes prasību dēļ tiek lietotas arī labākas iekārtas. Ja mums nebūtu jāizpilda ar piena pārstrādi saistītās prasības, mums tagad vēl joprojām lietotu ļoti novecojušas iekārtas.”

Taču, lūk, kā redzēto Kierana Fišera saimniecībā vērtēja zemnieks Pēteris Kalniņš no Talsu rajona: “Blakus traktoram atrodas ķimikālijas, kas nav pieļaujams, jo tās jāglabā speciālā vietā. Ieejot piena telpā, mēs redzējām zirnekļu tīklus pie griestiem. Tas nozīmē, ka tā nav tik bieži uzkopta! Un arī piena trauki ne visai tīri bija! Vairākās mūsu fermās ir daudz lielāka kārtība, nekā dažā labā Eiropas Savienības dalībvalsts kūtī! “ Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe: “Īrijas zemnieki dzīvo labos siltumnīcas apstākļos, jo 57% ir tiešie maksājumi, ko fermeris saņem no valsts. Esmu pārliecināta, ka Latvijas zemnieki šādos apstākļos, izkonkurētu īru lauksaimniekus!