Saimnieciskā izaugsme Lietuvā un Igaunijā ir mazinājusies, bet Latvija pārdzīvo patiesu bumu. Kādēļ tā? Uz šo jautājumu atbldi cenšas dot poļu laikraksta “Gazeta Wyborcza”žurnālists Jaceks Komars , raksts publicēts 29.11.2001.

No Lietuvas finansu ministrijas datiem izriet, ka šogad saimnieciskā izaugsme sasniegs 4%, bet nākamajā gadā līdz 4.2% (agrākās prognozes paredzēja 4.8% vai 4.5-4.7% izaugsmi). Pieaugs arī inflācija: 2001.gadā tā sasniegs 1.6%, bet 2002.gadā – 2.6% ( atšķirībā no iepriekš plānotajiem 0.6% un 2.1%). Ministrijas Fiskālā departamenta vadītājs Rimants Vaicenāvičs žurnālistiem skaidroja: “Ārvalstīs pazeminās interese par Lietuvas precēm, turklāt mazinās arī ekonomiskās izaugsmes perspektīvas Rietumeiropā un Ziemeļamerikā.”

Šo pašu iemeslu dēļ arī Igaunijā nevalda optimistiska noskaņa. Igaunijas Centrālā banka paziņoja, ka IKP pieaugums šogad sasniegs 4.7%, bet nākamajā gadā – 3.5% ( prognozēti bija attiecīgi 5.1-5.7% un 5.1%). Ir gaidāms arī inflācijas pieaugums – šogad tas sasniegs 5.7%, bet nākamgad – 3.7%.

Recesija nav skārusi latviešus. Latvijas Centrālā banka ir pat paziņojusi, ka sagaida IKP pieaugumu 7.3% līmenī. Tas ir par vienu procenta punktu vairāk nekā tika plānots gada sākumā. Latvijas Banka ir arī paziņojusi, ka saskaņā ar ES Komisijas vērtējumu Latvijas saimnieciskā izaugsme būs visaugstākā visu ES kandidātvalstu starpā.

Tas notiek tādēļ, ka Latvijas saimniecība ir cieši saistīta ar Krievijas tirgu un izmanto labo konjunktūru Krievijā. “Latvija pārtiek galvenokārt no Krievijas izejvielu – naftas un tās produktu tranzīta. dinamiski attīstās arī Latvijas preču, galvenokārt – pārtikas produktu, eksports uz Krieviju,” apgalvo krievu valodā iznākošā biznesa laikraksta B&B komentētājs Aleksejs Ščerbakovs. Viņš arī uzskata, ka izaugsmi labvēlīgi ietekmē arī labie Latvijas banku kontakti ar Krievijas bankām: “Liela daļa no Krievijas naudas uz Rietumiem aizplūst caur Latvijas bankām.”

Ščerbakova ieskatā izejvielu, jo īpaši naftas, cenu kritums, kas varētu dot triecienu Krievijai, neatstās nopietnu ietekmi uz Latvijas ekonomiku: “Naftas cenai nav liela ietekme uz tranzīta apjomiem. No otras puses, Krievijas speciālisti apgalvo, ka viņu ekonomika nemaz neesot tik atkarīga no naftas eksporta, kā to uzskata Rietumos. Es esmu optimistiski noskaņots.”

Iestāšanās Eiropas Savienībā nozīmē Latvijas izpārdošanu ārvalstu firmām. Latvijā jau tagad vairums ir ārzemju, it īpaši Eiropas firmu!

Saeimas ES informācijas centrs neuzņemas komentēt apgalvojumus, bet piedāvā tā rīcībā esošo informāciju par ārvalstu kapitāla klātbūtni Latvijas, kā arī pašas Eiropas Savienības valstīs.

Saskaņā ar firmas “Lursoft” rīcībā esošo statistiku par Uzņēmumu reģistrā apkopoto informāciju no 1991.gada līdz 2001.gada martam Latvijā nodibināti 156 278 uzņēmumi, no tiem par ārzemju uzņēmumiem – tas ir tādiem, kuros ārzemju kapitāls ir vairāk nekā 50% – var uzskatīt 6094, tātad tikai 3,9 procentus. Toties visu Latvijas uzņēmumu pamatkapitālos kopā ir 4 miljardi 85 miljoni latu, bet ārzemju investīcijas mērāmas turpat 890 miljonos jeb 22% no reģistrētā pamatkapitāla.

Līdzīga tendence, pēc “Eurostat” datiem vērojama ES dalībvalstīs, vismaz tajās astoņās, kurās ir veikts pētījums. Ārzemju firmas ir ļoti nelielā skaitā –pat mazāk par 1% no katrā valstī reģistrēto uzņēmumu kopskaita. Toties ārzemju firmām ir lielāka ekonomiskā ietekme. Piemēram, Zviedrijā ārzemnieki nodarbina 12% no rūpniecības un pakalpojumu sfēras strādniekiem, Lielbritānijā – gandrīz 12%. Ārzemju firmu radītās pievienotās vērtības īpatsvars nacionālajā kopproduktā procentuāli ir vēl lielāks ­– Zviedrijā 15% un Lielbritānijā gandrīz 17%.

Lielā ekonomiskā ietekme ir saistīta ar uzņēmumu lielumu. Ārzemju uzņēmumi parasti ir krietni lielāki par nacionālajām kompānijām. Piemēram, Nīderlandes rūpniecībā ārzemju kapitālam piederošie uzņēmumi ir 15 reizes lielāki nekā vietējie. Somijā un Zviedrijā ārzemnieki nodarbina 20 reižu vairāk, Lielbritānijā pat 23 reižu vairāk cilvēku nekā vietējie.

Gan Latvijas, gan ES statistika bezkaislīgi fiksē arī to, kam visvairāk pieder uzņēmumi katrā valstī. Latvijā visvairāk investīcijas ieguldījusi ASV (120 miljonus latu jeb 13% no visām investīcijām Latvijā) un Dānija (119 miljonus), seko Vācija (90 miljoni), Zviedrija (67 miljoni), Krievija (65 miljoni), Igaunija (54 miljoni), Somija (50 miljoni). Uzņēmumu topā ir dāņu “Tilts Communications” (ieguldīts 96 miljoni latu), krievu “Transņefteprodukt” ar 37 miljoniem, seko igauņu “Hansapank” un britu “Shell”. Kopumā ES valstīm Latvijā pieder puse no ārzemju investīcijām (skat. diagrammu).

ASV ir lielākais firmu īpašnieks ne tikai Latvijā, bet arī ES – vai nu pirmais vai otrais lielākais katrā no dalībvalstīm. Lielbritānijā ASV klātbūtne sevišķi liela – 48% no pievienotās vērtības saražo amerikāņi un 44% britu nodarbina amerikāņi. Arī Nīderlandē ASV ekonomiskā ietekme ir gandrīz tikpat liela (44%). Tomēr ES iekšienē visnopietnākie ārzemju īpašnieki ir paši eiropieši – Lielbritānija, Vācija, un Nīderlande. Somijā zviedriem pieder vairāk nekā amerikāņiem, bet pašā Zviedrijā ASV krietni pārspēj holandiešus un britus.

Pati ES atzīst, ka no mazo un vidējo uzņēmumu kopskaita nacionālo nebūs mazāk par 90 procentiem, tāpēc vietējo vajadzību apmierināšanai jāorientējas uz mazā un vidēja biznesa veicināšanu.

BNS, DEC 17 – 2001.gada pirmajos desmit mēnešos nozīmīgākā Latvijas ārējās tirdzniecības partnere bija Vācija, uz kurieni Latvija eksportējusi 16,9% no kopējā eksporta apjoma, bet uz Lielbritāniju - 15,8%, uz Zviedriju - 9,5%, uz Lietuvu - 8%, bet uz Igauniju - 5,8% no kopējā preču eksporta.

Salīdzinot ar 2000.gada pirmajiem desmit mēnešiem, šā gada desmit mēnešos Latvijas eksports uz Vāciju palielinājies par 10%, eksports uz Lielbritāniju audzis par 0,2%, uz Zviedriju eksporta apjoms samazinājies par 1,8%, savukārt uz Lietuvu eksporta apjoms audzis par 17,7%, bet uz Igauniju - par 19,4%.

Kopumā Latvija desmit mēnešos eksportējusi preces 1057,469 miljonu latu vērtībā, kas ir par 12,3% vairāk nekā 2000.gada pirmajos desmit mēnešos, tajā skaitā uz Vāciju Latvija eksportēja preces 178,61 miljona latu vērtībā, uz Lielbritāniju - 166,93 miljonu latu vērtībā, uz Zviedriju - 100,245 miljonu latu vērtībā, uz Lietuvu - 84,475 miljonu latu vērtībā, bet uz Igauniju - 60,958 miljonu latu apjomā.

Latvijas eksporta īpatsvars uz Eiropas Savienības (ES) valstīm šā gada pirmajos desmit mēnešos bija 61,8%, bet uz NVS valstīm - 9,9%.

Arī importējusi gada pirmajos desmit mēnešos Latvija visvairāk no Vācijas - 17,1% no kopējā importa apjoma. No Krievijas gada desmit mēnešos Latvija importējusi 9,3% preču, no Lietuvas - 8,4%, no Somijas - 8%, bet no Igaunijas - 6,5% preču.

Salīdzinot ar 2000.gada pirmajos desmit mēnešos importēto preču apjomu, šā gada desmit mēnešos Latvija no Vācijas importējusi par 26% vairāk, no Krievijas - par 8,3% mazāk, no Lietuvas - par 28,6% vairāk, no Somijas - par 4% vairāk, bet no Igaunijas - par 18,7% vairāk.

Statistikas pārvaldes dati liecina, ka pirmajos desmit mēnešos Latvija importējusi preces 1804,792 miljonu latu vērtībā, kas ir par 15,4% vairāk nekā pirms gada. Tajā skaitā Latvija no Vācijas importējusi preces 308,758 miljonu latu vērtībā, no Krievijas - 166,94 miljonu latu vērtībā, no Lietuvas - 151,617 miljonu latu vērtībā, no Somijas - 143,971 miljona latu vērtībā, bet no Igaunijas - 116,459 miljonu latu vērtībā.

ES valstu īpatsvars kopējā Latvijas importā šā gada pirmajos desmit mēnešos bija 52,3%, bet NVS valstu - 14,9%.

Tirdzniecības jautājumos ES ir ieguvusi lielāku pašapziņu, vācu laikraksta “Die Welt” (2000.05.31.) slejās konstatē Andreass Midels.

Galvenokārt Vecais kontinents ar Jauno ir sācis konkurēt ekonomiskās politikas jomā. Eiropiešiem, kuri iepriekšējos gados ar skaudību noraudzījās uz ASV ekonomikas neiedomājamo attīstības tempu un zemo bezdarbnieku skaitu, prognozes nākošajam gadam, ar kurām nesen iepazīstināja ES Komisija, ir kā balzāms. Vājā eiro veicināts, ES uzplaukst eksports, un visās 15 ES dalībvalstīs lēnām samazinās arī augstais bezdarba koeficients. Apmēram desmit gados ES ir izveidojusies par konkurētspējīgu ekonomisko telpu.

Patiesībā eksistē vairākas nākotnes jomas, kurās eiropieši atrodas labvēlīgākās pozīcijās. Pie tādām var pieskaitīt mobilo sakaru nozari un mobilo sakaru tīklu ar Internetu. Pirmo reizi arī ASV runā par eiropiešu “high tech lēcienu”.

Arī tirdzniecības politikā eiropieši izjūt labvēlīgu klimatu. Pēc virknes neveiksmju Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) šķīrējtiesā, ES atkal ir izcīnījusi panākumus. ASV diktāta laiks ir pagājis, tā uzskata 15 ES valstu valdību vadītāju vairākums, un viņiem pievienojas arī Komisija.

Atlantijas otrā pusē eiropiešu jauno pašapziņu vēro ar neizpratni un nelielu nepatiku. It īpaši vācu Michel un franču Marianne spurošanās pretī Uncle Sam. Ir jūtams cīņas pieteikums kādreizējam ekonomikas politikas skolotājam. Francijas prezidents žaks Širaks saka: “Mēs ekonomiski esam tikpat spēcīgi kā ASV.”

Tagad abi ekonomiskie bloki var mēroties spēkiem Lisabonā. PTO šķīrējtiesa nesen asi nosodīja ASV eksporta veicināšanas sistēmu. ES ārējās tirdzniecības komisārs Paskāls Lamjī šajā lietā pašapzinīgi noraidīja ASV kompromisa priekšlikumu. ES vērtē, ka gandrīz puse no ASV eksporta bauda nodokļu atvieglojumus.

Cīniņos PTO eiropieši ne reizi vien ir cietuši sāpīgu sakāvi. Ar PTO piekrišanu ASV un Kanāda, strīda par banānu tirgus kārtību ES un ASV hormonizētās liellopu gaļas importēšanas aizliegumu uz ES dēļ, drīkst eiropiešu produkcijai uzlikt soda muitu. Abos jautājumos PTO jau vairākkārt ir aicinājusi ES nepārkāpt brīvā tirgus noteikumus, taču abas reizes bez panākumiem. Tagad sodīti tiek Eiropas uzņēmēji. Viņiem ASV un Kanādā ir jāmaksā soda muita apmēram 900 miljonu eiro apjomā.

Lielāks tirdzniecības strīds draud izraisīties par ģenētiski izmainītajiem lauksaimniecības produktiem. ASV kā to lielākā ražotāja jau ilgāku laiku sūdzas par lēno un birokrātisko atļauju saņemšanas procesu ES. Tieši strīdā par ģenētiski izmainītajiem pārtikas līdzekļiem abās Atlantijas pusēs atklājās viedokļu atšķirības patērētāju aizsardzības jomā. Ģenētiski izmainītajiem produktiem Eiropā nav noieta. Lai nepieļautu, ka šis strīds eskalējas vēl vairāk, ES un ASV vienojās vismaz par biotehnoloģijas foruma nodibināšanu.

Kā norobežošanos ASV vērtē ES prasību, lai vecākās lidmašīnas būtu apgādātas ar speciāliem trokšņu slāpētājiem, pretējā gadījumā tie ES teritorijā nevarēs ne nolaisties, ne arī pacelties.

Eiropieši ASV pavadā jūtas saistībā ar amerikāņu ekstrateritoriālo sankciju politiku. Eiropiešu uzņēmumiem draud sankcijas, ja viņi investē Kubā, Irāna, vai Lībijā. Process gan tika pārtraukts apmēram pirms diviem gadiem, taču ASV iestādes joprojām vēršas pret šādiem ES uzņēmumiem.

Konflikti, kā uzskata Briselē, galvenokārt izraisās tāpēc, ka abi ekonomiskie reģioni atrodas pārāk ciešā sasaistē. Tirdzniecības apjoms starp ES un ASV ir sasniedzis 300 miljardus dolāru. Transatlantiskā firmu apvienošanās notiek arvien biežāk. Tieši Daimler un Crysler apvienošanās liecina par eiropiešu jauno pašapziņu: viņi vairs ilgāk nevēlas būt jaunākie partneri.

Austrumeiropa mainās, un dinamikas beigas vēl ilgi nebūs redzamas. Pretēji: 71% no vadošajiem spēkiem Centrālajā un Austrumeiropā gan atzīst, ka viņu uzņēmumus, salīdzinājumā ar 1989. gadu, ir grūti atpazīt, tomēr katrs otrais aptaujātais domā, ka pārveidojumu tempam ir jābūt vēl straujākam, 63% aptaujāto nākotnē pat gaida vēl lielākas ekonomiskās izmaiņas nekā iepriekšējos desmit gados. Tātad ekonomikas karuselis Centrālās un Austrumeiropas valstīs griezīsies vēl ātrāk nekā līdz šim. Tāds ir kāda liela pētījuma rezultāts, ar kuru Berlīnē novembra sākumā, tieši Berlīnes mūra krišanas desmitajā gadadienā, iepazīstināja Andersen Consulting. Pētījuma virsraksts ir “Reconnecting Europe”.

Tirdzniecības un investīciju plūsmas transformācija

Starptautisko ekspertu grupa analizēja attīstību Austrumvācijā un desmit Eiropas Savienības kandidātvalstīs: Bulgārijā, Čehijas Republikā, Igaunijā, Ungārijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā Rumānijā, Slovākijā un Slovēnijā. Pētījums balstās uz detalizētu empīrisku analīzi, uz ekonomikas un politikas ekspertu ziņojumiem, kā arī apmēram 600 Centrālās un Austrumeiropas vadošo spēku aptaujāšanas. Tādā veidā tika izstrādāta līdz šim visaptverošākā Centrālās un Austrumeiropas ekonomiskās attīstības analīze kopš sociālistiskā Austrumu bloka sabrukuma.

Daudziem Centrālās un Austrumeiropas uzņēmumiem paplašinātā Eiropa jau tagad ir kļuvusi par realitāti, saka Andersen Consulting lietu vadītājs Eiropā Vernons Elliss. “Vācija un citas Eiropas Savienības tautsaimniecības tagad bijušās Padomju Savienības teritorijas uztver kā svarīgus reģiona tirdzniecības partnerus. Daudzi Centrālās un Austrumeiropas uzņēmumi meklē tirgus un partnerus Rietumeiropā. Savukārt Rietumu uzņēmumiem šajās valstīs paveras jaunas izredzes tirdzniecībai un investīcijām. Šādā veidā Eiropa atkal pakāpeniski saaug kopā.”

Dramatisko lūzumu reģionā veicina pieci ekonomiskie spēki. Pirmais no tiem ir tirdzniecības un investīciju straumes transformācija: 1990. gadā Centrālās un Austrumeiropas valstu daļa tiešajās globālajās investīcijās bija tikai 0,3%. Pa šo laiku tā jau ir sasniegusi 4%, un valstis, kuras savu ekonomiku ir visplašāk atvērušas tirgus spēkiem - pirmām kārtām Čehijas Republika, Ungārija un Polija - tagad ir tās, kas no ārzemēm tiešās investīcijas saņem visvairāk. Bez tam valstis ir atbrīvojušās no lielās atkarības no bij. Padomju Savienības.

Piemēram, 1990. gadā trīs Baltijas republikas 90% no tirdzniecības apjoma realizēja ar Padomju Savienību, šodien vairs tikai 10%. To lielākā tirdzniecības partnere tagad ir Eiropas Savienība. Bez tam Vācija, ar vairāk nekā vienu ceturto daļu no kopējā eksporta, vairumam Centrālās un Austrumeiropas valstu ir svarīgākā tirdzniecības partnere.

Privātā īpašuma un konkurences attīstība

Kā otrs uz priekšu virzošais transformācijas spēks pētījumā ir minēta privātīpašuma attīstība. Pat Bulgārijā privatizētā sektora daļa no kādreizējiem 10% no iekšzemes kopprodukta (IKP) ir izaugusi līdz 65%.

Līdz ar izmainītajām īpašuma attiecībām Centrālās un Austrumeiropas valstīs izmainījās arī patēriņš - pasīvie saņēmēji ir kļuvuši par nobriedušiem patērētājiem, kuri aktīvi izmanto savas tiesības izvēlēties preces no liela piedāvājuma klāsta. Tas, savukārt, ietekmē uzņēmumu darbu. “Mums svarīgākais ir pret mūsu klientiem izturēties tā, kā viņi to vēlas un nodrošināt viņiem iespēju ar mums sazināties”, saka kādas lielas Čehijas firmas menedžeris.

Pie “ekonomisko izmaiņu” spēkiem pētījums pieskaita arī plašo moderno tehnoloģiju pielietojumu. Elliss saka, ka līdz ar pāreju no novecojušas uz augsti attīstītu tehnoloģiju, ir īstenots kvantveidīgs lēciens.

Ir izmainījusies arī uzņēmumu kultūra. Pēc trīs ceturtdaļas vadošo spēku domām, viņu uzņēmumos iepriekšējos desmit gados ir jūtami uzlabojies lēmumu izstrādāšanas veids. Astoņi no desmit menedžeriem domā, ka darbiniekiem tagad ir lielāka atbildība un viņi spēlē lielāku lomu lēmumu pieņemšanā. Tas ir atstājis pozitīvu ietekmi uz darbinieku identifikāciju ar viņu uzņēmumiem: 82% no vadošajiem spēkiem uzskata, ka darbinieki tagad izjūt lielāku pienākumu veicināt uzņēmuma panākumus, nekā pirms ekonomisko pārmaiņu sākšanās.

Faktiski laikā pēc 1989. gada iesprostotais uzņēmjgars ir gandrīz vai eksplodējis: ir nodibināti miljoniem mazāku uzņēmumu. Piemēram, Slovākijā tikai pēdējos piecos gados vien privātajā sektorā nodarbināto darba ņēmēju skaits, izņemot lauksaimniecību, ir lēcienveidīgi palielinājies no 2.000 līdz 120.000. Jaundibināto uzņēmumu skaits reģionā pēdējā laikā gan ir atkal nedaudz samazinājies, taču, tāpat kā agrāk, eksistē dinamisks mazāko uzņēmumu sektors, īpaši Čehijā, Slovākijā, Ungārijā, Slovēnijā un Polijā. Uz 38,5 miljoniem iedzīvotāju Polijā ir divi miljoni mazo uzņēmumu.

Tomēr visā Centrālajā un Austrumeiropā nepietiek jaunās paaudzes menedžeru. Ekonomikas eksperti 1995. gadā konstatēja, ka trūkst apmēram 100.000 augstāko vadītāju. Pie tiem vēl ir jāpieskaita 100.000 neaizņemtās vidējo, kā arī 700.000 zemākā līmeņa vadītāju vietas. Situācija tiek uzlabota, izglītojot vadītājus uzņēmumu iekšienē, vai arī izmantojot konsultāciju programmas. Vēl joprojām eksistē šaubas par skolu apmācības standartiem: gandrīz katrs otrais aptaujātais atzīst, ka viņa valsts izglītības sistēma neatbilst jauno ekonomisko apstākļu prasībām.

Bez tam pētījums parāda arī arvien pieaugošo plaisu starp valstīm, kurās privatizācija tiek strauji virzīta uz priekšu un tām, kurās izmaiņas notiek daudz lēnāk. Pie pirmās grupas tiek pieskaitītas Polija, Ungārija un Čehija, bet pie otrās Bulgārija un Rumānija.

“Iepriekšējo gadu dramatiskie notikumi reģiona iedzīvotājus nostādīja milzīgu izaicinājumu priekšā,” saka Elliss. “Taču viņi parādīja lielu elastīgumu un pielāgošanās spējas. Tagad viss ir atkarīgs no tā, vai uzņēmumiem izdosies izmantot šos resursus, lai pietuvotos Rietumu konkurentiem vai pat viņus pārspētu.”

Pētījums trīs 2010. gada Eiropas scenārijos piedāvā ilgtermiņa stratēģiskās plānošanas ietvarus. Nākotnes modelis ir nosaukts par “Konkurences Eiropu”. Tajā Eiropas Savienība aptver 26 valstis un ir vadošais spēks globālajā līmenī. Eiropas Savienība, kā arī Ekonomiskā un valūtas savienība praktiski ir sinonīmi. Eiro visā pasaulē ir izvēles valūta. ES forsē stingru konkurences politiku. Jaunā komunikāciju tirgus uzmanības centrā atrodas Polija un Ungārija. Darba devēji jūtas spēcīgi, kamēr daudzi darba ņēmēji tiek konfrontēti ar neziņu. Izveidojas zemākais sociālais slānis, kas uz ilgu laiku ir atdalīts no pārējās sabiedrības.

Pretstatu tam veido “Sirdsapziņas Eiropa”, kuras varenās institūcijas 26 dalībvalstu iedzīvotājus pasargās no “negodīgas” konkurences. Prioritāte attiecībā pret tirgus spēku brīvo spēli tiks piešķirta sociālajai labklājībai un kopējām vietējām interesēm. Algu izmaksas būs augstas. Uzņēmējus iepriecinās stabila ekonomika un prognozējama politiskā vide. Tomēr ekonomiskā attīstība palēnināsies. Dinamiska rīcība un riska uzņemšanās tiks atalgota mazākā mērā. Ļoti nabadzīgo un ļoti bagāto grupas būs kļuvušas mazākas

Uzņēmumu kultūra Centrālajā un Austrumeiropā

Trešais modelis propagandē reģionālo grupējumu “strēmelīšu” Eiropa, kas bāzējas uz kultūru un vēsturisko kopību. Uzņēmumiem būs jāorientējas uz daudzajiem vietējiem tirgiem. Centrālā un Austrumeiropa sev piesaistīs investīciju lauvas daļu, lai gan bieži uz zemāku algu un nepietiekamas regulēšanas rēķina. Igaunija Eiropā būs attīstījusies par High - Tech centru.

“Protams, ka eksistē arī zināms iemesls bažām”, raksta pētījuma izstrādātāji, “galvenokārt arvien lielākās sabiedrību polarizācijas Centrālās un Austrumeiropas valstīs dēļ.” Neraugoties uz joprojām pastāvošajām ekonomiskajām un sociālajām grūtībām, pētījums sniedz optimistisku ieskatu Centrālās un Austrumeiropas uzņēmumu kultūras nākotnē: uzņēmēju gara atdzīvināšana ir sākusies.

Tagad politiķi Austrumos un Rietumos tiek aicināti šim procesam noteikt atbilstošus pamatnoteikumus, no redzesloka nepazaudējot sociālo taisnīgumu un kopējo labumu.

Izmantoti LR Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļas ārzemju preses pārskati .