Kandidātvalstu iesaistīšana uz līdzvērtīgiem pamatiem Eiropas nākotnes stratēģijas izveidē un apliecinājums Eiropas Savienības (ES) paplašināšanās neatgriezeniskumam ir divi ES samitā Lākenā pieņemtie Latvijai būtiskākie un reizē arī vienīgie lēmumi.

No Latvijas viedokļa raugoties, ir pārvarēts tā saucamās otrās kandidātvalstu grupas komplekss. Iestāšanās sarunu sadaļu slēgšanā Latvija ir aizsteigusies priekšā vairākām pirmās grupas valstīm, tātad pirms trim gadiem Briselē iedibinātā kārtība vairs nepastāv. Vienlaikus ir mazinājušās Rumānijas un Bulgārijas izredzes, proti - šīs valstis varēs iestāties ES ne ātrāk kā trīs gadus pēc pārējām jaunuzņemtajām valstīm, tas nozīmē, ne ātrāk kā 2007.gadā.

Runājot par līdzvērtīgām attiecībām, jāpiebilst, ka ES Padomes pieņemtajā Lākenas deklarācijā par Konstitucionālā konventa izveidi, kas izstrādās priekšlikumus grozījumiem ES pamatlikumos, kandidātvalstīm nav dotas veto tiesības pār dalībvalstu lēmumiem. Jāpiebilst, ka konvents, kurā darbosies aptuveni simts cilvēki, to skaitā trīs pārstāvji no Latvijas, galīgos lēmumus nepieņems. Tas izstrādās vienīgi vadlīnijas grozījumiem ES līgumos, bet gala vārds tiks teikts starpvalstu konferencē 2004. gadā. Konventa jēdziens aizgūts no 1784. gada ASV konventa, kas pieņēma federālo satversmi. Arī Franču revolūcijas laikā Dantons un Robespjērs darbojās konventā, radot pamatus republikas satversmei. Tagad neviens vien politiķis sapņo par federālu Eiropu, bet tikpat daudzi šo ideju noraida.

Izskanējušas gan cildinošas, gan kritiskas atsaukmses. Eiropas Komisijas prezidents Romano Prodi vācu laikrakstā “Welt am Sonntag”saka: “Es domāju Lākenas deklarācija ir ļoti laba. Ar šo konvenciju mēs esam pavēruši ceļu uz jaunu Eiropas nākotni.”

Pozitīvi par konventa ideju izteikušies arī Latvijas politiķi. Latvijas Ļārlietu ministrija ir īpaši iepriecināta par to, ka konventa darbā varēs piedalīties arī kandidātvalstis, tādā veidā paverot labas iespējas kopīgi sagatavoties uz paplašināto Eiropas Savienību.

Kā uzskata Latvijas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, kandidātvalstu iespējas, darbojoties konventā, netiks ierobežotas, turklāt dalībvalstis ir ieinteresētas, lai kandidātvalstis būtu vienlīdz iesaistītas Eiropas nākotnes veidošanā, jo daudzas no tām jau 2004.gadā būs pilntiesīgas Savienības locekles. Konvents strādās aptuveni gadu, noformulējot precīzus viedokļus un panākot vienošanos par tālākām ES reformām šī foruma ietvaros.

Latviju konventā pārstāvēs divi Saeimas deputāti un viens valdības pārstāvis. Pārstāvji šim nozīmīgajam forumam jāieceļ līdz nākamā gada 1.martam, kad Briselē notiks pirmā konventa sanāksme.

Bet kamēr ES dalībvalstis un kandidātvalstis izraugās savus pārstāvjus darbam konventā, šur tur izskan skeptiski viedokļi par tā nākotnes darbību. Piemēram, vācu ekonomikas avīze “Handelsblatt” atzīmē, ka, no juridiskā viedokļa raugoties, Eiropas Savienībai nebūs nekāda pienākuma pakļauties konventa lēmumiem, lai gan praktiski tai būšot grūti ignorēt tā vadītāju -- Žiskāra d’Estēna, Žana Lika Deēna un Džuliāno Amato darbu. Cits vācu laikraksts - “Suddeutsche Zeitung” - gan norāda – lai arī cik drosmīgi valstu līderi bijuši veidojot konventu, viņi izrādījušies lieli zaķpastalas, par vadītāju izraugot 75 gadus veco Francijas bijušo prezidentu d’Estēnu -- politiķi ar pagātni, bet bez nākotnes. Katrā ziņā varenā Eiropas Ministru padome pretosies jebkādiem mēģinājumiem kaut kādā veidā mazināt minēto konventa vadītāju ietekmi un varu.

Arī vācu laikraksts “Stuttgarter Zeitung” izturas skeptiski iepretim Lākenas lēmumiem. Laikraksta 16.decembra numurā teikts, ka panākumi Lākenā nebūt negarantē panākumus jaunās Eiropas veidošanā. Nākotnē Lākenas sanāksme var izrādīties tāda pati izgāšanās kā Nicas sanāksme, secina vācu avīze un paskaidro, ka tās valdības, kas sēž pie bremžu svirām, nebūt nav kapitulējušas. Un pēdējais vārds galu galā piederēs valdību konferencei – un tieši šeit Eiropas integrācijas pretinieki var stingri uzmīt uz bremžu pedāļiem. Kā uzskata “Stuttgarter Zeitung” komentētājs, par nopietnu panākumu ES paplašināšanā varēs runāt vienīgi tad, kad Savienība atteiksies no vienbalsības principa lēmumu pieņemšanā un vienosies par to, ka visi lēmumi ES tiek pieņemti pēc balsu vairākuma principa. Vienīgi tad paplašinātā Savienība būs spējīga efektīvi darboties.

Viens no neefektīvas darbības piemēriem ir Lākenas samita negaidīti straujais noslēgums, kad mājastēvs, Beļģijas premjers Ferhofšteds paziņoja, ka pietiek tirgoties un jādodas mājās, pirms tiek sabojāts labais priekšstats.

Pēc deklarācijas pieņemšanas par Konstitucionālā konventa izveidi valstu līderi draudēja iestigt jau agrāk pieredzētos strīdos par to, cik katrā valstī tiks izvietotas jaunas aģentūras. Lai mazinātu spriedzi, kā raksta britu avīze “The Independent”, Ferhofšteds piedāvāja sadalīt 13 dažādas aģentūras, tā sakot, lai katram tiktu kaut kas, daļēji atņemot pilnvaras pat Eiropas Komisijai. Tomēr valstsvīri nespēja vienoties, jo Somijas pārstāvis Pāvo Lipponens uzstāja, ka viņa valstī vēl nav nevienas šādas struktūras, un tādēļ tai pienākas Pārtikas drošības aģentūra. Pret to iebilda Itālijas premjers Silvio Berluskoni, izsakoties, ka somi pat nezinot kas esot labs siers, un tādēļ aģentūru jādod itāļiem. Tad iejaucās Vācijas kanclers Gerhards Šrēders, izsakoties, ka tam, kas tā runā, nevar dot nekā, un tad arī atskanēja Ferhofšteda vārdi, ka samits beidzies un ka par aģentūru sadali varēs lemt nākošajā sanāksmē Spānijā.

No otras puses raugoties jauzsver, ka Lākenas samits nozīmīgs ar pirmajiem spertajiem soļiem uz patiesi atklātu valodu Savienībā, jo, kā raksta Vācijas “Frankfurter Allgemeine Zeitung”, slepenās diplomātijas laiks Eiropā ir garām.

Un varbūt patiešām var cerēt, ka līdz ar Konstitucionālā konventa izveidi Eiropas apvienošanās procesā noteicēji būs nevis valdības un politiskās elites, kas līdz šim to veikuši gandrīz pret savu tautu gribu, bet vēlētāji.