Eiropas Komisija jūlijā iepazīstinājusi ar lauksaimniecības reformu plānu, paskaidrojot, ka iecerēts efektīvāk izmantot lauksaimniecībai veltītos līdzekļus, subsīdijas ievirzīt tirgus prasībām labāk atbilstošos virzienos, uzlabot lauksaimniecības produktu kvalitāti, un veicināt vides aizsardzību.

Eiropas Savienības (ES) lauksaimniecības komisārs Francs Fišlers (Franz Fischler) uzsvēris, ka jaunā sistēma garantēs zemniekiem stabilus ienākumus, vienlaikus atbrīvojot tos no dzinuļa ražot produkciju maksimāli lielā apjomā, faktiski - tikai subsīdiju dēļ. Subsīdiju temats šķeļ ES, kurā Vācija, Lielbritānija, Nīderlande un Zviedrija stingri atbalsta pārmaiņas, bet Francija un Īrija alkst paturēt veco sistēmu. Eiropas Komisija vēlas izbeigt līdzšinējo kārtību, kad tirgu pārpludināja masveida izstrādājumi un pārprodukcija. Tā vietā priekšplānā jāvirza kvalitātes un vides saudzēšanas prasības, pasvītrojis Francs Fišlers.

Plāna vairāki aspekti vēl ir neskaidri, piemēram, kādas veida subsīdijas saņems fermeri, kas neražo neko, un kā plāns ir savietojams ar 10 jaunu dalībvalstu uzņemšanu 2004.gadā.

Gadu desmitiem piekoptā subsīdiju sistēma, kad zemnieks saņēma samaksas atkarībā no viņa ražas izvēles un tās apjoma, tiktu atvietota ar vienu tiešu ikgadēju ienākuma samaksu - vienalga, cik un kas tiek audzēts. Zināmas subsīdijas par liellopu gaļu, piena produktiem, saknēm un labību paliktu spēkā, bet tās tiktu ievērojami vienkāršotas un līdz 2010.gadam pakāpeniski samazinātas par 20%. Uz tām zemnieks varētu pieteikties vienīgi tad, ja viņš ievēro vides un dzīvnieku aizsardzības, sabiedriskās veselības un pārtikas drošības likumus. Piemēram, ES līdzšinējās piena kvotas atvietotu uz pasaules cenām balstīta sistēma. Maksājuma kopsumma vienai ģimenes saimniecībai gadā nevarētu pārsniegt 300 000 eiro.

Cīrihes avīze “Tages Anzeiger” pēc iepazīšanās ar Fišlera priekšlikumiem sāk skaidri un konkrēti: “Fišlers nebūt nav no “zaļo” partijas un vairs nav nekāds utopists. Viņa idejas nav arī augsta lidojuma grūti iemiesojami projekti, drīzāk – piesardzīgi un savlaicīgi soļi, lai Eiropas lauksaimniecību izvilktu no tai draudošās slīkšņas.” Analītiķi kopumā atzinīgi izsakās par vadlīniju pret centieniem ar visiem līdzekļiem saražot vairāk.

Ja jaunos priekšlikumus izdotos ieviest, vinnētāji būtu vide, patērētāji un beigās – arī trešās pasaules zemnieki, kuru saražotajam pašlaik nav izredžu konkurēt ar ES subsidētajām lauksaimniecības precēm.

Taču kopumā – spēcīgs ir kritisko atsauksmju mūris. Spānijā kreisi liberālā “El Pais” agrārās reformas plānu sauc par politiski eksplozīvu un grūti īstenojamu. Tomēr arī spāņi atzīst, ka pašreizējā agrārās pārprodukcijas tendence savienībā noved pie veselības kaitējumiem, kā BSE vai pašreizējais hormonu skandāls. Plānā paredzēts līdzekļus veltīt attīstības programmām, kas veicinātu ģimenes saimniecības un tā sauktās biofermas. Zemnieki tiktu arī mudināti turēt zemi atmatā, lai samazinātu ražu un veicinātu lauku ekoloģisko atkopšanos.

Kopsavilkumā, kāds vācu komentētājs plānu novērtējis ar vārdiem “klasse stadt masse”, tātad kvalitāte, nevis kvantitāte. Tātad tuvojas gals milzīgajām agrārfabrikām, kas saražo tirgum nederīgus gaļas vai sviesta kalnus, un vīna ezerus? Tiesa, tās izraisīja dempingu, un pasaules tirgū grauj attīstības valstu spējas konkurēt. Pārprodukcijas vietā nu tikšot uzsvērta lauksaimnieka gādība par savu zemi un savu ražu.

Vecās sistēmas izšķērdība ES jāiegrožo, jo pievienojoties 10 kandidātvalstīm, ar lieliem un neefektīviem lauksaimniecības sektoriem, organizācija nespētu to vairs uzturēt. Turklāt, Eiropu nobiedējušas nesenās pārtikas bīstamības krīzes – govju trakumsērga, dioksīna piesārņojums, kas likušas patērētājiem iestāties par labāku un drošāku mantu tirgū. Lietpratēji jau sen kā norādījuši, ka subsīdiju sistēma pārdzīvojusi savu laiku, jo to radīja, veicinot lauksaimniecības atkopšanos pēckara Eiropā lai tā būtu spējīga sevi pabarot. Kā norādījis britu leiborists Eiropas Parlamentā, Gordons Adams — nav taisnīgi, ka zemnieki ir vienīgie, kas var smelties no šī fonda, kura apjoms ir miljardiem mārciņu vērtībā. Tiesa, “Kopējās lauksaimniecības politikas” jeb CAP līdzšinējais budžets ir 40 miljardu eiro, un sastāda pusi no visiem ES izdevumiem. Taču, Fišlera plāns būtībā nav nekāds taupības plāns – pirmajos trīs gados tas ietaupītu ne vairāk par kādiem 200 miljoniem eiro.

Vācijā patēriņa ministre Renāte Kūnasta tūdaļ signalizējusi atbalstu jaunajam kursam uz pārtikas lielāku drošību un vides sargāšanu: “Domāju, tas nav labi, ja zemniekiem dodam iespaidu, ka nekas tuvākajos gados nemainīsies. Ir pareizi cilvēkiem pateikt taisnību, ka izmaiņas būs. Mēs strādājam, lai viņiem radītu papildus ienākuma avotus.” Tomēr ministre nevarēja neatzīmēt pretrunas Briseles piedāvātajā agrāro subsīdiju ierobežošanas nodomā – Vācijā tas jūtīgi skartu Austrumu daļas zemniekus. Vajadzētu valdīt taisnīgumam, viņa paudusi.

Taču pateikt ir vieglāk nekā izdarīt. Fišlera plāns paredz subsīdijas atsevišķai saimniecībai gadā ierobežot 300 000 eiro apmērā. Trūcīgāko saimniecību atveseļošanai, uzsver Brisele, var injicēt naudu caur citiem projektiem. Bet saprotot, ka solītais nebūt nenāks tik viegli, Austrumvācijas zemju ministri jau protestējuši pret šo priekšlikumu. Berlīne liek saprast, ka tā ir stingri noskaņota panākt, lai ievērotu tās austrumdaļas saimniecību intereses.

Fišlera iniciatīva paredz, ka zemniekiem vairs nepiemaksātu par pārprodukciju, bet gan galvenais būtu viņu atbildība par līdzpilsoņiem: drošāka pārtika, kvalitāte, saudzīgāka attieksme pret mājlopiem un tīrāka vide. Viņa priekšlikumi paredz ES tiešās subsīdijas saimniecībām vairs nesakabināt ar to produkcijas apjomu.

Kamēr Vācu zemnieku savienība kritizē Fišlera idejas, ka tajās nav rēķināšanās ar savienības agrāro budžetu līdz 2006.gadam, Vācu industrijas savienība uzskata, ka Briseles priekšlikumi ievirzīti pareizi. Vācija nepārprotami grib lauzt Francijas un tās Vidusjūras sabiedroto obstrukciju reformai. Taču, kā raksta Briseles “De Standaard”, Šrēdera valdība Vācijā ar jauno reformu nav pilnībā gandarīta. Tā vēlētos, lai subsīdijas pieaugtu arī pēc 2006.gada, jo lauksaimniecība izmaksās aizvien vairāk. Vācija nes smagāko ES budžeta nastu, taču atpakaļ saņem relatīvi maz.

Britu amatpersonas reaģējušas pozitīvi, bet noraida ideju par subsīdiju piesaisti individuālām saimniecībām. Lielbritānija, kā lēš konservatīvā “The Times”, var palikt par vienu no galvenajiem zaudētājiem. Arī Francija, un Rafarēna valdība uzsvērusi, ka tā ir pret reformu, būs zaudētājos. Lielie franču ražotāji baidās no ienākumu krišanās. Parīzē jaunajai valdībai jau ir programma, kas vērsta pret reformu un vēlas atgriešanos pie klasiskās ES agrārās politikas.
Vācijas ministre Kūnaste pirms pāris dienām tikās ar franču kolēģi Ervē Gaimāru, kurš lēsa, ka bez Parīzes un Berlīnes vienošanās nekāds agrārais darījums savienībā nebūs iespējams.
Vairāki komentētāji novērojuši, ka lauksaimniecības plāns ir diezgan neskaidrs attiecībā uz eventuālo lauksaimniecības izkārtojumu ar kandidātvalstīm. Vienīgais, kas plānu nokritizējis Eiropas Savienības paplašināšanās kontekstā, ir Vācijas kanclera kandidāts, Bavārijas konservatīvais premjers Edmunds štoibers (Edmund Stoiber). Viņš brīdina, ka lauksaimniecības reformas nokaitinās austrumeiropiešus, uzliekot tiem negaidītus ierobežojumus. Tie varētu referendumos nobalsot negatīvi par pievienošanos Eiropas Savienībai, domā Štoibers.

Interesanti arī, ka plāns, kas ievērojami samazinās līdzšinējās subsīdijas zemniekiem Eiropā, tiek apspriests laikā, kad Savienotajās Valstīs nule kā pieņemta likumdošana, ieviešot subsīdijas amerikāņu fermeriem. šis, tirgus konkurenci ietekmējošais punkts, ir viens no daudzajiem, kas šobrīd sarūgtina Eiropas un Savienoto Valstu attiecībās.

ES paplašināšanas komisārs Ginters Ferhoigens uzturoties Ungārijā izteicās, ka Eiropas Savienība vairāk nepiekāpsies kandidātvalstīm jautājumā par tiešajiem maksājumiem zemniekiem. Taču arī pašām dalībvalstīm ir domstarpības jautājumā par subsīdijām un lauksaimniecības politikas. Lai spriestu par reformām, trešdien Briselē pulcēsies Eiropas Savienības dalībvalstu lauksaimniecības ministri.

Norādījums no Briseles ir vairāk nekā skaidrs - kandidātvalstīm, tātad arī Latvijai, jāizbeidz lolot sapnis par iespējami lielāko guvumu saviem zemniekiem pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. No Gintera Ferhoigena teiktā var noprast, ka manevrēšanas laiks būs ierobežots. Kandidātvalstīm pašreizējā situācijā atliek tikai noraudzīties Briseles virzienā – tās, protams, var kritizēt Eiropas Komisijas priekšlikumus, kas paredz kandidātvalstu zemniekiem daudz mazāku atbalstu, taču tās nespēj panākt nopietnas izmaiņas.

Kā saprotams no Ferhoigena teiktā Ungārijā, kandidātvalstīm jāstājas tādā Savienībā, kāda tā nu ir, jo nez vai tām vēlāk šāda izdevība vispār būs. Paplašināšanas komisāra teiktais nav nekas jauns. Jau labu laiku atpakaļ viņa kolēģis, ES lauksaimniecības komisārs Francs Fišlers norādīja: "Kandidātvalstīm jāturpina sarunas ar Briseli un jābūt elastīgām. Jums par katru cenu jāizvairās no veltīgu cerību modināšanas zemnieku vidū."

ES Komisijas ieteiktās reformas paredz, ka turpmāk palīdzība lauksaimniekiem vairs netiks saistīta ar saražotās produkcijas apjomiem un atbalsts zemniekiem būs atkarīgs galvenokārt no viņu devuma sabiedrībai un apkārtējai videi. Paredzēts arī samazināt strīdīgos tiešos maksājumus un novirzīt šo naudu lauku attīstībai. Tātad, pamatā tiks mainīta lauksaimniecības atbalsta sistēma, galveno akcentu liekot uz vides, pārtikas drošības un kvalitātes atbalstu. No vienas puses, lauksaimniecības produkcijas tirgus kļūs brīvāks un, iespējams, palielināsies maksājumu apjoms par īpašumā esošo zemes platību neatkarīgi no tā, kā tā tiek izmantota.

Tiktāl par pašiem reformu priekšlikumiem, bet te būtiski piebilst, ka neviens no apjomīgās pasākumu paketes punktiem nav palicis neapstrīdēts. Galvenās lauksaimniecības politikas reformu atbalstītājas - Lielbritānija, Vācija, Zviedrija Dānija un Nīderlande – sastopas ar spēcīgu pretestību no Francijas un Spānijas. Pēdējās norāda, ka reformu priekšlikumi esot nepārdomāti un priekšlaicīgi un nesīšot lauksaimniecībai vienus vienīgus zaudējumus.

Francijas lauksaimniecības ministrs jau uzklupis Eiropas Komisijai par to, ka tā ignorējot pozīciju, par ko Eiropas Savienības valstu vadītāji vienojās vēl gluži nesen, proti - pirms trim gadiem Berlīnē. Ervē Gemārs klaigāja, ka dažu nedēļu vai mēnešu laikā izmainīt pilnīgi visu kopējo lauksaimniecības politiku vienkārši neesot iespējams. No visiem priekšlikumiem visnepieņemamākais Francijai un Spānijai šķiet ierosinājums vairs nenoteikt subsīdijas zemniekiem atbilstoši to saražotās produkcijas daudzumam.

Dānijas premjerministrs Anderss Fogs Rasmusens - piebildīšu, ka Dānija šobrīd ir ES prezidējošā valsts - bija spiests uzklausīt Francijas prezidenta žaka širaka aizrādījumu, ka nekādas reformas lauksaimniecības politikā tik un tā nevarēs veikt līdz ES pašreizējā budžeta termiņa iztecēšanai 2006.gadā.

Taču, kas attiecas uz opozīciju, tas pats Širaks arī ir devis mājienu, ka viņš, iespējams, varētu par kaut ko vienoties ar Vāciju, taču tikai pēc Vācijas vēlēšanām, kas būs septembrī. Acīmredzot nav mazsvarīgi, ka konservatīvo kandidāts kanclera amatam Edmunds Štoibers ir daudz tuvāk zemnieku interesēm nekā pašreizējais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders.

Kādu iespaidu izmaiņas lauksaimniecības politikā atstās uz kandidātvalstīm? Par to domas dalās, taču pēdējie Briseles paziņojumi liek noprast, ka panākt tikpat lielus tiešos maksājumus, kādi patlaban ir noteikti dalībvalstu zemniekiem, nebūs iespējams. Latvijā lauksaimniecībā iztiku pelna aptuveni 17% no tautsaimniecībā nodarbinātajiem, turklāt ievērojams ir to lauku iedzīvotāju skaits, kuri pārtiek no naturālās saimniecības.

Jaunās reformas vismaz teorētiski paver iespēju mazajām saimniecībām sevi pierādīt, ražojot netradicionālo lauksaimniecības produkciju. Taču kādu iespaidu izmaiņas līdzšinējā Briseles lauksaimniecības politikas virzienā no kvantitātes uz kvalitāti atstās, piemēram, uz Poliju, kur divos miljonos saimniecību nodarbināta ceturtā daļa iedzīvotāju, patiešām grūti paredzēt. Pašreizējā situācijā, no Latvijas viedokļa raugoties, atliek vien cīnīties par ražošanas kvotu palielināšanu un uzmanīgi vērot ES valstu diskusiju par lauksaimniecības politikas reformām, jo reaģēt uz izmaiņām nav iespējams.

Taču, kas notiks, ja strīdos un kompromisos Briselē tiks izauklētas tādas reformas, kas kandidātvalstīm nebūs pieņemamas? Tas var novest pie eiroskeptiķu skaita pieauguma un spēcīgas zemnieku neapmierinātības laikā, kad vajadzēs izšķirties par vai pret iestāšanos ES. Un tad patiešām būs jāpadomā, vai upurējot pašmāju lauksaimnieku intereses Eiropas Savienībā mēs jutīsimies kā mājās?

Izmantoti Daiņa Mjartāna , Marutas Kārklas , Āra Jansona, Inese Zinovskas sagatavotie materiāli.

Tiešie maksājumi un pārtikas drošība ir tēmas, par kurām Eiropas Savienība (ES) ar kandidātvalstīm nediskutēs, – atgriezusies no ES kandidātvalstu un dalībvalstu lauksaimniecības ministru sanāksmes Briselē,22. martā Latvijas presē izteicās Zemkopības ministrijas valsts sekretāre Laimdota Straujuma. Savukārt jautājums par ražošanas kvotām ir apspriežams un, pēc L. Straujumas teiktā, Latvijai «izskatās visai cerīgi».

Pēc viņas domām sarunās izdosies panākt Latvijai labvēlīgākas kvotas. Par to liecinot fakts, ka arī pati ES ir atzinusi, ka Latvija spēj saražot miljonu tonnu piena gadā, lai gan piedāvātajā kvotā šis apjoms bija uz pusi mazāks.

Kā zināms 1 800 Latvijas zemnieku  parakstījuši vēstuli kurā paustas iebildes pret Eiropas Komisijas. Tajā pašā laikā no Briseles pienāk vēstis, ka Eiropas Komisija ir nobažījusies, ka lielākas subsīdijas varētu kavēt reformas kandidātvalstīs. Vai šādiem aprēķiniem ir pamats?

Par ko konkrēti Eiropas Komisijas ierēdņi ir nobažījušies? "Saņemot pilna apjoma tiešos maksājumus, dažās valstīs ienākumi lauksaimniecības sfērā varētu pārmērīgi palielināties attiecībā pret nacionālo algu līmeni. Tādā situācijā darbaspēkam būs izdevīgi palikt strādāt lauksaimniecībā, nevis meklēt nodarbošanos ārpus tās," teikts dokumentā.  Jebkuram Latvijas lauksaimniekam,   tikko kā dzirdētais varētu likties absolūti neizprotams. Jo tas taču ir tas ko lielākais vairums vēlas: saglabāt un attīstīt savas saimniecības, tā rezultātā palielināsies lauku iedzīvotāju   ienākumi un dzīves  līmenis, kas reizē arī būtu garantija Latvijas pamatnācijas kultūrvides salabāšanai laukos.

Taču nav jābūt ne eiroskeptiķim ne iestāšanās atbalstītājam, lai būtu skaidra Eiropas Savienības nostāja iepretim kandidātvalstīm, un tā skan: lauksaimnieku skaitam ES kandidātvalstīs jāsamazinās.

Latvijā lauksaimniecībā iztiku pelna aptuveni 17% no tautsaimniecībā nodarbinātajiem, ievērojams skaits lauku iedzīvotāju, kas pārtiek no naturālās saimniecības.
Mazajām saimniecībām, ja tās nepiekopj netradiocionālās lauksaimniecības produkcijas ražošanu, ieviešot ES politiku, izredzes izdzīvot ir visnotaļ minimālas.

Pamatoti varam uzskatīt, ka Briselei, Latvija un arī citas kandidātvalstis, kā lauksaimniecības zemes nerada interesi. To skaidri iezīmē  tās jaunākā nostāja  jo  lūk 100% tiešā palīdzība, kādu saņem pašreizējo dalībvalstu zemnieki var novest pie situācijas, kad kāds Ungārijas vai Čehijas lauksaimnieks pēkšņi pelnītu divas reizes vairāk par nacionālo algu," norādījis ES lauksaimniecības komisārs Francs Fišlers. Tas lūk pēc viņa vārdiem
" ....apdraudētu virzību darbaspēka reformās valstīs, kur ir mazas lauksaimniecības struktūras, un radītu sociālu deformāciju un nevienlīdzīb,"  No tā izriet, ka Briseles palīdzības rezultātā  par bagātāko iedzīvotāju šķiru Latvijā un citās kandidātvalstīs kļūtu tieši zemnieki........... un tieši pret šāda scenārija kaut nelielas daļas piepildīšanos cīnas Eiropas Komisija.
Jeb kā savulaik ir teicis Latvijas Zemnieku federācijas priekšsēdētājs  Pēteris Kalniņš:

Secinājums, ka Latvijā pašlaik galvenais saimniekošanas veids ir nelielas zemnieku, piemājas saimniecības un personiskās palīgsaimniecības, kuras apsaimnieko aptuveni 13 hektārus zemes, tik tiešām atbilst patiesībai.   Domāju, ka ne tikai līdz Latvijas iestājai ES, bet arī pēc tam mūsu zemnieks nekļūs turīgāks, jo kā lai mēs ar saviem 13 hektāriem konkurējam ar citu valstu lielsaimniecībām? 1500 saimniecību, kas nodarbojas ar graudkopību vai cukurbiešu audzēšanu, varēs iekļauties ES apritē, bet pārējie būs kalpi savā zemē.

Polijā piemēram   divi miljoni saimniecību nodarbina ceturtdaļu iedzīvotāju. 90% saimniecību ir mazākas par ES vidējām – t.i. par 16 hektāriem. Eksperti uzskata, ka mazāk nekā 10% poļu saimniecību var konkurēt šodienas ES tirgū. Un tā no 2,5 miljoniem saimniecību dzīvot spējīgas būs labi ja 600 tūkstoš saimniecību.
Polijas lauksaimniecības ministrs Jaroslavs Kaļinovskis kritizēja to, ka šāda lauksaimniecības politika "padzīs no tirgus poļu zemniekus – un ne jau tāpēc, ka viņi nestrādā pietiekami efektīvi, bet tāpēc, ka viņu konkurenti ES saņems lielāku finansiālo atbalstu".

Polijas lauksaimnieki  uzskata, ka ES līdz ar to pārkāpj divus līdz šim pašas sludinātos pamatprincipus: piemērot visām valstīm vienādu atbalstu un visās valstīs panākt vienādu ekonomiskās attīstības līmeni. Taču pašreizējā attīstība liecina, ka pēc iestāšanās  Savienībā  ekonomiskās   atšķirība  palielināsies.
"Kandidātvalstīm jāturpina sarunas ar Briseli un jābūt elastīgām. Jums par katru cenu jāizvairās no veltīgu cerību modināšanas zemnieku vidū," kandidātvalstu lauksaimniecības ministriju pārstāvjiem ir pamācījis Francs Fišlers.

Bet vai pats Fišlers to nedara, paziņodams, ka Zemnieku ienākumi Austrumu un Centrāleiropā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā tik un tā pieaugs par 30% pat bez tiešām ES subsīdijām?

"Secinājums ir skaidrs - būt ES ir labāk nekā būt ārpusē. Dalība ES dos lielus ieguvumus zemniekiem kandidātvalstīs," konstatē EK lauksaimniecības komisārs Francs Fišlers.
Taču vai var runāt par  godīgu konkurenci ar ES dalībvalstu zemniekiem, ja jauno dalībvalstu lauksaimnieki saņems   mazāku atbalstu nekā jauno dalībvalstu zemkopji?

"Die Presse" – 2002.03.19.

Līdz ar iestāšanos ES Centrālās un Austrumeiropas zemniekiem nekas vairs nebūs tāpat kā agrāk. Saskaņā ar ES pētījumu, viņi gan nopelnīs daudz vairāk nekā līdz šim, taču vienlaicīgi jūtami būs jāpaaugstina produktivitāte. Tāpēc daudziem no viņiem būs jāzaudē darbs lauksaimniecībā.

Pat bez tiešajiem maksājumiem, kā ir aprēķinājuši ES eksperti, piemēram, Čehijas zemnieku ienākumi, salīdzinājumā ar līdzšinējiem, pēc iestāšanās Savienībā pieaugs pat par 60%. Arī poļu zemnieku ienākumi palielināsies par 35%....

Tomēr ES pētījums prognozē, ka Centrālās un Austrumeiropas valstu lauksaimniecības gaida pamatīgas struktūru reformas. Lai lauksaimnieki kļūtu konkurētspējīgi Savienības ietvaros, viņiem būs jūtami jāpaaugstina produktivitāte. Taču tas nozīmē darba ņēmēju skaita samazināšanos šajā sektorā....

EK iesaka jauno dalībvalstu zemniekiem sākumā izmaksāt tikai 25% no tiešajiem maksājumiem un tos pakāpeniski palielināt līdz 100% 2013. gadā.

Konkurētspēja būs atkarīga arī no tā, cik lauksaimieki investēs tehniskajos līdzekļos, kā arī kvalitātes un higiēnas standartu paaugstināšanā. ES pētījumā nevadās pēc tā, ka Centrālās un Austrumeiropas valstīm vajadzētu samazināt lauksaimniecības produkcijas apjomu kopumā. Labības produkcijas apjoms pat varētu pieaugt.

1. Vienots lauksaimniecības preču tirgus
Tas nozīmē brīvu lauksaimniecības produktu tirdzniecību dalībvalstu teritorijā, kas tika panākta šādā veidā:

• muitas tarifu un citu tirgošanās šķēršļu barjeru, kā arī konkurenci kropļojošu subsīdiju likvidācija dalībvalstu vidū;
• vienotu cenu un kopēju konkurences likumu ieviešana;
• pārvaldes tiesību harmonizēšana;
• valūtas  paritāšu stabilizēšana;
• vienotu likumu ieviešana uz ES ārējām robežām.

2. Priekšrocības Savienības locekļiem (kopīga tirgus aizsardzība)
Tas nozīmē, ka Eiropas Savienībā ražotajiem produktiem vajadzēja būt priekšrocībām salīdzinājumā ar importētiem produktiem. šīs priekšrocības attiecas uz regulēšanas mehānismiem importam un eksportam, kā arī ražotāju subsīdijām.

3. Solidaritāte finansu jautājumos (kopīga finansu sistēma)
Tas nozīmē, ka izmaksas, kuras rodas KLP realizācijas rezultātā, ir jāsedz kopīgi visām dalībvalstīm neatkarīgi no tā, kurā no valstīm izmaksas radīsies.

Sešdesmito gadu sākumā tika noteiktas lauksaimniecības politikas pamatmetodes Kopējā tirgus apstākļos. Tās balstījās uz ienākumu nodrošināšanu lauksaimniecības produkcijas ražotājiem ar augstu cenu palīdzību. šajā nolūkā tika izveidota Koptirgus organizācija (KTO), kuras politikas realizācijai izmantoja šādus mehānismus:

1. muitas barjeras;
2. intervenci un eksporta subsīdijas;
3. cenas;
   astoņdesmitajos gados minētās metodes papildināja
4. ražošanas apjomu ierobežošana, izmantojot kvotas un atmatu likmes;
   pēc Makšerija reformas 1992. gadā nozīmi zaudēja augstās cenas un to lomu lauksaimnieku ienākumu nodrošināšanā aizstāja
5. tiešie (jeb kompensācijas) maksājumi un piemaksprēmijas.

Valsts tirgus intervences mehānisms ir valsts tieša iejaukšanās tirgū, lai samazinātu produktu uzkrājumu tirgū. Intervenci Eiropas Savienībā izmanto dažiem produktu veidiem, kuriem ir noteikta intervences cena (pie tādiem pieder graudaugi, izņemot auzas un griķus, piena produkti – sviests, sausais vājpiens un atsevišķas siera šķirnes, liellopu gaļa, cukurs, augļi un dārzeņi). Tirgus intervenci valsts var realizēt divos veidos:

• valsts nodibina (vai nozīmē) intervences aģentūras, kuras par noteiktu intervences cenu, ja dotajā brīdī tā ir augstāka par ES tirgus cenu, iepērk produkciju no lauksaimniekiem (vai pārstrādes uzņēmumiem);
• valsts ar tā sauktajiem privātajiem uzglabātājiem slēdz liekā produkta uzglabāšanas līgumus, kur pret uzņēmuma saistībām noteiktu preču partiju neielaist tirgū valsts finansē šī produkta uzglabāšanas izdevumus.

Ja intervence ir bijusi nepieciešama tikai piedāvājuma sezonālu svārstību dēļ, pēc laika šis produkts tiek atkal realizēts vietējā tirgū. Ja tā patiešām ir pārprodukcija, tiek meklētas eksporta iespējas, tai skaitā nepieciešamības gadījumā izmantojot eksporta subsīdijas.

Lai tuvinātu tirgus cenu vēlamajai mērķa cenai, Eiropas Komisija (EK) nosaka intervences cenu. Kad piedāvājuma pārpilnības apstākļos iekšējā tirgus cena nokrītas zem šīs cenas, Eiropas Savienībā tiek iedarbināts tirgus intervences mehānisms. Būtībā intervences cena ir valsts minimālā garantētā cena.

Importa sliekšņa cena (ISS) ir otrs praktiskais elements, ar kura starpniecību ES KLP ietvaros centās nodrošināt tuvošanos mērķa cenai. ISS ir zemākā noteiktā cena, par kuru iespējams ievest lauksaimniecības produktus Eiropas Savienībā. Atkarībā no ISS un pasaules tirgus cenas attiecīgajā brīdī tika noteiktas mainīgās muitas nodevas. Tomēr arī Eiropas Savienībai bija jāpakļaujas GATT/PTO prasībām par tirdzniecības liberalizāciju, un tāpēc mainīgās nodevas, sākot no 1995. gada 1. jūlija, ir atceltas un saskaņā ar GATT (Vispārējā vienošanās par tirdzniecību un tarifiem) ir iekļautas muitas tarifā kā daļa no tā. šim muitas tarifam ir ierobežojums – nepārsniegt 55 %  no attiecīgajā laikā noteiktās intervences cenas.

Lai uzturētu tirgus cenu noteiktā līmenī, kopumā kā galvenais instruments tika izmantota tirgus pieprasījuma un piedāvājuma attiecības regulēšana, izmantojot ārējās tirdzniecības ekonomiskās sviras – eksporta subsīdijas un nodevas.

Ja nepieciešams eksportēt pārprodukciju un pasaules tirgus cena tajā laikā ir zemāka par ES tirgus cenu, ES ražotājiem tiek piemaksāta eksporta subsīdija, lai nodrošinātu eksportētāja konkurētspēju pasaules tirgū. Ja pasaules tirgus cena ir augstāka par ES tirgus cenu, eksportam var noteikt eksporta nodevu, lai saglabātu zemākas lauksaimniecības produkcijas cenas Eiropas Savienībā. Eksporta subsīdiju likmes tiek noteiktas katru nedēļu vai reizi divās nedēļās, atkarībā no pasaules tirgus cenu izmaiņām.

Tiešie maksājumi ir KLP 1992. gada reformas instruments, kura uzdevums ir atlīdzināt lauksaimniekiem tos zaudējumus, kas radušies krasās institucionālo cenu samazināšanas rezultātā, tās pakāpeniski pielīdzinot pasaules cenu līmenim. Ir divas tiešo kompensācijas maksājumu sistēmas – vispārīgā un vienkāršotā. Attiecībā uz laukaugiem maksājumus nosaka par hektāru un tie nav saistīti ar ražotās produkcijas apjomu.  šie maksājumi ir noteikti Savienības un reģionālajā līmenī, par pamatu ņemot vidējo ražību periodā no 1986./1987. gada līdz 1990./1991. gadam un prognozējamo institucionālo cenu samazinājumu. Kopumā ES KLP ir noteikti 30 tiešo maksājumu veidi.

Ražošanas kvotas ir noteikti ražošanas apjomu ierobežojumi, kas noteikti kā pārdošanas maksimālie apjomi (piena kvotu gadījumā ražotājam ir tiesības pārdot pārstrādes uzņēmumiem tikai noteiktu apjomu piena), vai kā garantētu cenu apjomi (piemēram, dažādo veidu cukura kvotas dod ražotājam tiesības saņemt dažādas cenas par atbilstoši realizēto produktu daudzumu).

Koptirgus organizācija ir vienotā sistēmā apvienots dažādu lauksaimniecības politikas instrumentu kopums kāda produkta vai produktu grupas cenu un tirgus līdzsvara regulēšanai, lai nodrošinātu brīvu preču kustību visā ES koptirgus telpā. Katram lauksaimniecības produkta veidam faktiski ir sava KTO.

Informāciju sagatavojusi Zemkopības ministrija, izplatījis Eiropas Integrācijas Birojs .

Hanss Kristians Jakobsens, atbildīgais par lauksaimniecības biznesu Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankā (ERAB) izteicies žurnālā “Business Central Europe”, ka “tikai 10 procenti no visiem fermeriem ir spējīgi un vēlas strādāt ar pārtikas pārstrādes uzņēmumiem,” kuri nosaka standartus un virza uz arvien augstāku kvalitāti. Ko darīt pārējiem? Piemēram, Polijā divi miljoni saimniecību nodarbina ceturtdaļu iedzīvotāju. 90% saimniecību ir mazākas par ES vidējām – t.i. par 16 hektāriem. Eksperti uzskata, ka mazāk nekā 10% poļu saimniecību var konkurēt šodienas ES tirgū. Tas nozīmē, ka vismaz vienam no 4,2 miljoniem fermeru jāmeklē cita nodarbe.

ES ziņojumā par 10 kandidātvalstu attīstību sarēķināts: pat jau lauksaimniecības produktivitāti paaugstinātu tikai līdz pusei no ES līmeņa, tas padarītu liekus 40 procentus jeb 10 miljonus fermerus šajās valstīs.

Kandidātvalstis prasa, lai ar iestāšanās brīdi ES maksātu subsīdijas tādā pat apmērā un lai jaunpienācējiem garantētu attiecīgu tirgus daļu. Eiropas Komisija līdz šim neoficiāli izteikusies: tiešos maksājumus kandidātvalstīm no iestāšanās brīdi ES nemaksās. Lauksaimniecības komisārs Francs Fišlers uzskata, ka jābūt pārejas periodam un ka katrai valstij tas varot būt savādāks.

Komisārs jau agrāk izteicies, ka tik straujš lauksaimnieku ienākumu pieaugums izkropļošot tirgu un radīšot sociālu spriedzi. Jo lauksaimniecības produktu cenas Austrumeiropā ir zemākas (izņemot Slovēniju), bet mūsu zemniekiem mazāk līdzekļu jāiegulda vides prasību ievērošanā, produktu kvalitātes nodrošināšanā, iesaiņošanā un marķēšanā.

Kādi pūliņi jāpieliek, lai pašos pamatos uzlabotu Latvijas lauksaimniecības konkurētspēju?

Uz šo jautājumu Eiropas Komisijas lauksaimniecības, lauku attīstības un zivsaimniecības komisārs Francs Fišlers sagatavojis atbildi Latvijas žurnālistiem:

“Lai attīstītu Latvijas lauksaimniecības un pārtikas pārstrādes konkurētspēju, soli pa solim jāizmanto pirmsiestāšanās periods un jānostiprina strukturālo pārmaiņu process. Tas saistās, piemēram, ar nepiemēroto saimniecību strukturālajiem uzlabojumiem un investīcijām lauku saimniecībās.

Tos vajag vērst arī uz pārtikas pārstrādes uzņēmumiem, lai tie piemērotos jaunajiem tirgus apstākļiem. Pārtikas rūpniecībā nepieciešams paaugstināt kvalitāti un veselības standartus atbilstoši ES prasībām. Tas ir ļoti būtiski, lai atbrīvotu pārtikas rūpniecības potenciālu, kura īpatsvars iekšzemes kopproduktā svārstās no astoņiem līdz deviņiem procentiem. 1998.gadā 23 procenti no rūpniecībā nodarbinātajiem iedzīvotājiem strādāja tieši pārtikas pārstrādes sektorā.”

Kādi ir Latvijas lauki?

Latvijā pastāv nelielas zemnieku, piemājas saimniecības un personiskās palīgsaimniecības, kuras apsaimnieko aptuveni 13 hektārus zemes. Lopi ir tikai pusē saimniecību, raksta Neatkarīgā Rīta Avīze (21.12.2001).

Lauksaimniecības skaitīšanas laikā apmeklētas 194 100 lauku saimniecības, kas ir 96 procenti no sarakstos iekļautajām saimniecībām, kuru īpašumā vai lietošanā ir vairāk nekā hektārs zemes vai kuras gada laikā saražo lauksaimniecības produkciju pārdošanai vismaz 1000 latu apmērā. 512 lauku sētās skaitītājiem tika liegta informācija.

Pārsvarā piemājas saimniecības

Lauksaimniecības skaitīšanā iegūtā provizoriskā informācija (galaziņojumam jābūt gatavam janvārī) liecina, ka Latvijā pašlaik galvenais saimniekošanas veids ir nelielas zemnieku, piemājas saimniecības un personiskās palīgsaimniecības. Vidēji vienas saimniecības rīcībā ir 13 hektāri lauksaimniecībā izmantojamās zemes. 68 procenti apzināto saimniecību produkciju ražo nevis pārdošanai, bet pašpatēriņam. Kaut gan kopš zemes reformas sākuma pagājuši gandrīz desmit gadi, vēl daudzi zemes saņēmēji nav noformējuši atgūtās zemes īpašumā, bet pagaidām izmanto zemes lietošanas tiesības.

Galvenokārt lauku saimniecības vada paši īpašnieki bez speciālas izglītības. 74 procenti lauku saimnieku savu saimniecību vada, pamatojoties uz pieredzi, nevis uz izglītības iestādē iegūtām zināšanām, un tikai 3,8 procentiem ir augstākā lauksaimnieciskā izglītība.

Apzinātajās lauku saimniecībās kopējā lauksaimniecībā izmantojamā zemes platība ir 2 267 900 hektāru, tas ir, 92 procenti no visas lauksaimniecības un mežsaimniecības mērķiem piešķirtās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības. Lielas zemes platības, ko zemes reformā atguvuši bijušie īpašnieki vai to mantinieki, lauksaimniecībā netiek izmantotas.

Puse dzīvo bez mājlopiem

Lauksaimniecības skaitīšanā konstatēts, ka 46 procentos apzināto saimniecību vispār nav nekādu mājlopu vai mājputnu. Liellopi, arī slaucamas govis, nav pat pusei lauku saimniecību. Cūkas tur trešdaļa lauku sētu, aitas ir tikai katrā divdesmit piektajā, kazas – katrā trīsdesmitajā saimniecībā. Mājputnus tur gandrīz pusē lauku māju, bet trušus – desmitajā daļā. Visvairāk liellopu un aitu ir Liepājas rajonā, cūku – Jēkabpils rajonā, zirgu – Krāslavas rajonā, kazu – Daugavpils rajonā, putnu – Bauskas rajonā.

Latvijā vasaras vidū bija 365 600 liellopu, tajā skaitā 193 900 slaucamu govju. Šī informācija gan nedaudz atšķiras no Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) septembrī sagatavotās informācijas, kas liecināja, ka 2001. gada 1. jūlijā, pēc provizoriskiem datiem, Latvijā bijis 419 600 liellopu, tajā skaitā slaucamas govis – 207 400. Savukārt Zemkopības ministrijas (ZM) lauksaimniecības gada ziņojumā par 2000. gadu (un tas ir identisks CSP datiem par 2001. gada 1. janvāri) minēti 366 700 liellopu, tajā skaitā 204 500 slaucamu govju. Pēc lauku skaitīšanas rezultātiem, vasaras vidū ir bijis 369 600 cūku, un tas ir mazāk nekā CSP pieļāva pirms tam – 414 200. ZM informācija ir bijusi tuvāka – 393 500.

Visvairāk atšķiras dažādu institūciju informācija par mājputniem. Lauksaimniecības skaitīšanā saskaitīti 3 581 300 putni, pirms tam to skaits tika prognozēts 3 317 000, bet ZM gada ziņojumā mājputnu kopskaits minēts 3 104 600, tomēr jāņem vērā, ka ZM sniegtā informācija ir par 2000. gadu.

Neizmanto piekto daļu zemes

Lauksaimniecības skaitītāju iegūtā informācija liecina, ka kopējā lauksaimniecības kultūru sējumu platība bija aizņēmusi tikai 38 procentus no visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Vispār netiek izmantota piektā daļa – 468 100 hektāru – izmantojamās zemes. No kopējās graudaugu sējumu platības lielāko daļu – 38 procentus – aizņēma kvieši, trešo daļu – mieži, 13 procentus – rudzi, 12 procentus – auzas, 2,3 procentus – griķi.

Analizējot audzēto dārzeņu struktūru, CSP secinājusi, ka atklātā laukā Latvijā visvairāk audzēti kāpostus un burkānus. Bietes, gurķus, sīpolus, ziedkāpostus un ķiplokus audzē mazāk.

Arī augkopības sektorā informācija nav bijusi pilnīgi precīza. Lauksaimniecības skaitīšanas dati liecina, ka šāgada ražai bijuši apsēti 862 000 hektāri, bet pirms tam sējumu kopplatība šim gadam tika norādīta – 837 600 hektāru. Graudaugu kopplatība bijusi 445 500 hektāru, septembra provizoriskie dati – 420 200 hektāru. Gandrīz tikpat lielu graudaugu sējumu platību ZM uzrāda gada ziņojumā. Kartupeļu platības norādītas gandrīz vai identiskas – 52 600 hektāru.

Viedokļi

Pēteris Kalniņš, Latvijas Zemnieku federācijas priekšsēdētājs:

– Secinājums, ka Latvijā pašlaik galvenais saimniekošanas veids ir nelielas zemnieku, piemājas saimniecības un personiskās palīgsaimniecības, kuras apsaimnieko aptuveni 13 hektārus zemes, tik tiešām atbilst patiesībai. Graudu audzētājiem būtu iespēja ražot vairāk graudu un līdz ar to pašreizējiem 13 hektāriem pieaudzēt klāt vēl 100 hektārus, ja vien tiktu realizēts bioetanola rūpnīcas projekts. Diemžēl valsts galvojums šim projektam ir atteikts. Domāju, ka ne tikai līdz Latvijas iestājai ES, bet arī pēc tam mūsu zemnieks nekļūs turīgāks, jo kā lai mēs ar saviem 13 hektāriem konkurējam ar citu valstu lielsaimniecībām? 1500 saimniecību, kas nodarbojas ar graudkopību vai cukurbiešu audzēšanu, varēs iekļauties ES apritē, bet pārējie būs kalpi savā zemē.

Jānis Lapše, zemkopības ministra padomnieks:

– Eiropā būs vieta gan lieliem, gan vidējiem, gan maziem zemniekiem. Lielie ražos pienu, graudus vai cukurbietes. Vidējās saimniecības – ap 30 hektāru lielas – būs liellopu gaļas audzētājas. Savukārt mazie audzēs, piemēram, augļus, ogas. Nesen man Lido lūdza sameklēt kādus vietējos tītaru audzētājus. Tītaru audzēšana ir mazo saimniecību jautājums, jo šo putnu kopšana prasa ļoti lielu rūpību un uzmanību, kādu var nodrošināt tikai maza saimniecība, nevis liels gigants. Bet ir viena cita lieta, kas zemniekam jāapzinās: ir pēdējais brīdis izvēlēties, ko viņš īsti darīs. Lai nebūtu tā, ka zemnieks tagad iegulda līdzekļus lielas fermas būvniecībā, bet pēc gada izdomā, ka grib audzēt ogas.

Atbild Francs Fišlers, Eiropas Komisijas lauksaimniecības komisārs:

Neatkarīgi no tā, kāda lauksaimniecības politika tiek piemērota, virzība uz lielāku saimniecību veidošanos ir vispārēja tendence. Kopējā lauksaimniecības politika (KPL) ir palīdzējusi saglabāt mazās un ģimenes fermas. Lai līdzsvarotu lielo saimniecību ekonomiskās priekšrocības, mēs “Agenda 2000”* ietvaros esam ieviesuši “modulāciju” – esam devuši dalībvalstīm tiesības samazināt tiešos maksājumus lielajām saimniecībām par 20 procentiem un tiesības tos izmantot lauku attīstības papildus pasākumiem. Tāpēc nevietā ir dalībvalstu žēlošanās par Briseli, kura spēcīgi subsidējot “lielos puikas”, kad tās pašas ļoti negribīgi mēģina pielietot šo modulācijas iespēju.

KPL veicinot “neveselīgi industrializēto” produkciju? Pēdējā desmitgadē krietni samazināti stimuli fermeriem ražot arvien vairāk. Garantētās cenas fermeriem galvenajos produkcijas veidos ir samazinātas par 35 procentiem. Šodien 70 procentus no lauksaimniecības budžeta fermeri saņem tieši, bet 1991. gadā 90 procenti no budžeta tika novirzīti produktu iepirkšanai intervencē un eksporta subsīdijām.

Tā nebija Eiropas Komisija, kas lopkopjiem uzspieda gaļas un kaulu miltu izbarošanu liellopiem. 1994. gadā mēs ieteicām pārtraukt šo izbarošanu. Kādu veida lopbarību izmantot – tas ir biznesa lēmums, bet nevis ES uztiepts lēmums, bet... līdz tam brīdim, kamēr tas neskar patērētāju drošību.

/../ Galu galā tieši patērētāji var ietekmēt ražotājus, jo viņi jau lemj, ko pirkt. Lai dotu priekšstatu par Eiropas saimniecību struktūru, minēšu, ka 90% slaucamo govju tiek turētas ganāmpulkos ar mazāk nekā simts galvām. Lauksaimniecības produktu efektīva ražošana pati par sevi nav slikta un bīstama. Pārtikas liela mēroga pārdošana nav bīstama, ja ražotājs spēj izpildīt ES stingrās drošības prasības.

LSE nav mazo vai lielo saimniecību problēma: lielākā daļa Vācijā atklāto LSE gadījumu ir mazajās fermās. Daži politiķi pieprasa, lai lauksaimniecība “atgriežas pie savām saknēm” un lai likvidētu lielās saimniecības. Tas sagādātu zaudējumus fermeriem, kuri spēj konkurēt pasaules tirgū un strādā ar peļņu. /../ ES ir pasaules otrā lielākā lauksaimniecības produktu eksportētāja, pateicoties to augstajai kvalitātei. Kvalitāte ir Eiropas lauksaimniecības galvenā īpašība, kas nav tikai mazo saimniecību priekšrocība.

* Agenda 2000 – Eiropas Komisijas stratēģija ES attīstībai pēc 2000. gada, ņemot vērā paplašināšanos (kandidātvalstīs nepieciešamās reformas, nodarbinātības, izlīdzināšanas, vides problēmu risinājumi). Lauksaimniecības jomā tā paredz tālāku KPL reformu.

ES subsīdijas... no kuras laika?

Vai Latvijas zemnieki varēs saņemt subsīdijas no pirmās dienas pēc iestāšanās Eiropas Savienībā? – šis jautājums vairākkārt atskanējis zemnieku saietos, šo jautājumu Briselē uzdeva žurnālisti. Šādu Latvijas pozīciju sarunās ar ES aizstāv mūsu sarunvedēji. Vai kandidātvalstu zemnieki saņems tādus pat tiešos maksājumus kā ES fermeri?

Pavlos Pezaros, Eiropas publiskās administrācijas institūta profesors, skaidro vienkārši:

“30 gadus Eiropas cenas izolēja no pasaules cenām, 1992.gadā tās palielināja, 2000.gadā samazināja. Tiešos maksājumus radīja kā kompensācijas mehānismu cenu samazinājumam, lai neciestu fermeru ienākumi.”

Francs Fišlers, Eiropas Komisijas lauksaimniecības, lauku attīstības un zivsaimniecības komisārs savā atbildē atsaucas uz ES Padomes Berlīnē paredzēto budžetu tikai 6 kandidātvalstīm no 2002.gada. Kopējās lauksaimniecības politikas (KPL) īstenošanai tajās 2002.gadā paredzēti 1,6 miljardi eiro, bet 2006.gadā – jau 3,4 miljardi. Tā kā neesot zināms, tieši cik valstis iestāsies un kad tas notiks, tagad grūti pateikt, vai no šiem atvēlētajiem līdzekļiem pietiks tiešajiem maksājumiem.

“ES fermeri tiešos maksājumus sāka saņemt, lai kompensētu cenu samazinājumu no 1992.gada. Šī paša iemesla dēļ tiešos maksājumus vēl palielināja, gatavojoties “Agenda 2000” paredzamajām reformām. Tā kā kandidātvalstu fermeriem nebūs jāpiedzīvo šāds cenu samazinājums, izskatās, ka pamatarguments, kāpēc vajadzētu nodrošināt tiešos maksājumus, izpaliks. Tomēr šis nav jautājums par divu līmeņu KPL. Tās tālākajā virzībā arī jaunajiem dalībniekiem visā pilnībā ir jāiegūst no KPL.

No strukturālā redzes viedokļa pārmērīgas skaidras naudas injekcijas ar tiešo maksājumu starpniecību vienai profesionālai grupai riskē radīt ievērojamas atšķirības ienākumos un sociālo deformāciju jauno dalībvalstu lauku sabiedrībā. Daudzos sektoros tas var palēnināt tik nepieciešamo pārstrukturēšanos. No mūsu puses esam pastāvīgi argumentējuši, ka pieejamie resursi daudz efektīvāk varētu tikt izmantoti lauku attīstībai un pārstrukturēšanai. Gan pirmiestāšanās, gan pēciestāšanās periodā– līdzīga kā SAPARD ietvaros sniegtā – ES palīdzība būs pieejama, lai veicinātu strukturālās pārmaiņas un lauku attīstību.”

Šāda komisāra atbilde faktiski ar nazi nogriež cerības uz tūlītējām tādām pat subsīdijām kā ES zemniekiem, jo iezīmē ceļu uz SAPARD turpināšanu arī pēc iestājas. Jau agrāk Francs Fišlers ir izteicies, ka subsīdijām nedrīkst izkropļot konkurenci tirgū. Tomēr Saeimas ES informācijas centram ir informācija, ka EK augstākie ierēdņi ir izstrādājuši veselus 4 iespējamos attīstības scenārijus tiešajiem maksājumiem.

Pirmais: neizmaksāt kompensācijas maksājumus, jo nav jau bijušas augstās cenas, ko kompensēt. Piemēram, piena cenas kandidātvalstīs ir 60% no ES cenām.

Otrais: izmaksāt no pirmās dienas, bet tas prasītu vismaz 7 – 8 miljardus eiro gadā, kas pašlaik šķiet nereāls scenārijs, jo budžets neparedz tādu attīstību. Tomēr nav izslēgts ES politisks lēmums ieviest tiešos maksājumus.

Trešais: pakāpeniska tiešo maksājumu ieviešana EK paplašināšanās un pirmsiestāšanās sektora vadītājam Rūdolfam Mogelem šķiet zelta vidusceļš. Tā kā EK noteikusi, ka nevar pastāvēt divu līmeņu KPL, tad jaunajām dalībvalstīm tiešos maksājumus varētu sākt maksāt nelielā apjomā, kas pakāpeniski tiktu palielināti līdz ES apjomam, kas savukārt laika gaitā pakāpeniski samazinātos.

Ceturtais, diferenciācija pa sektoriem ir ceļš, ko atsevišķas valstis varētu panākt iestāšanās sarunās sev svarīgākajās lauksaimniecības nozarēs. Piemēram, Slovēnijā kviešu cenas ir augstākas nekā ES, Polija prasa atšķirīgu tirgus organizāciju kartupeļiem.

Atbildi pēc brauciena uz Eiropas Komisiju sagatavoja Ivars Bušmanis

Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) vislielāko finansiālo atbalstu Latvijas zemnieki varētu saņemt no hektārmaksājumiem - tā, tiekoties ar Zemkopības ministrijas un lauksaimniecības organizāciju pārstāvjiem, norādīja Zviedrijas lauksaimniecības departamenta speciālists un zemnieku saimniecības īpašnieks Bengts Jonsons.

Hektārmaksājumu aprēķinos izmanto datus par aramzemes pamatplatību un atskaites ražu (vidējā raža no hektāra). ES ekspertu rīcībā esošie dati liecina, ka Latvijā pamatplatība, kas aprēķināta, summējot graudaugu, eļļas augu, linsēklu, proteīnaugu sējumus un atmatas, ir 450 000 hektāri, bet vidējā raža ir divas tonnas uz vienu hektāru. ES dalībvalstīs zemnieki subsīdijās saņem 63 eiro par tonnu ražas. Tas nozīmē, ka zemnieki Latvijā varētu pretendēt uz 123 eiro par vienu hektāru. Sareizinot šo summu ar pamatplatību sanāk, ka Latvija hektārmaksājumos varētu saņemt 63 miljonus eiro gadā. “Hektārmaksājumu kopējā summa pieaugtu gandrīz divas reizes, ja iestāšanās sarunu procesā Latvijai izdotos pierādīt, ka pamatplatība Latvijā ir lielāka, piemēram, 500 000 hektāri, bet raža – 2.5 tonnas no hektāra,” teica B.Jonsons.

ES prasa kandidātvalstīm par atskaites posmu aprēķiniem ņemt laiku no 1989.līdz 1991.gadam, tomēr, iesniedzot sarunu pozīcijas dokumentus Eiropas Komisijā, labāk izvēlēties sev izdevīgākos statistikas datus, norādīja B.Jonsons.

Pirmās grupas kandidātvalstis – Polija, Čehija, Ungārija, Slovēnija, Kipra, Igaunija jau iesniegušas Eiropas Komisijā sarunu pozīciju dokumentus par lauksaimniecības sadaļu. Polija ņēmuši vērā ES norādes un pieprasījusi kā pamatplatību reģistrēt 9.2 miljonus hektārus, tāpat rīkojusies Ungārija (3.6 ha) un Čehija (1.9 ha). Savukārt Igaunija izmantojusi citu taktiku un pieprasījusi 650 000 hektārus, lai gan saskaņā ar ES statistikas datiem Igaunijā pamatplatība ir 400 000 hektāri. “Igauņi sarunās mēģinās pierādīt, ka 250 000 hektāri ir atmatā atstāta aramzeme, kas no 1989.līdz 1990.gadam netika izmantota ekonomisku iemeslu dēļ,” informēja. B.Jonsons. Viņš norādīja, ka arī Zviedrija savulaik rīkojusies līdzīgi un panākusi, ka reģistrēta par 50 000 hektāriem lielāka pamatplatība (1.757 miljoni hektāru).

Vislielākā atskaites raža ES noteikta Francijai – 6 tonnas uz hektāru. Franču zemnieki atbalsta maksājumos saņem visvairāk – 378 eiro par vienu hektāru, un, kā atzina B.Jonsons “vislielāko labumu no ES ieviestās hektārmaksājumu aprēķinu sistēmas iegūst tie, kuriem jau tā ir vislielākās ražas.”

Zviedrijā atskaites raža ir 4 tonnas, un zemnieki atbalsta maksājumos saņem 252 eiro par hektāru. “Zviedrijai iestāšanās sarunu procesā izdevās palielināt atskaites ražu, kā argumentu izmantojot faktu, ka raža bijusi zemāka, jo zemniekiem pietrūcis naudas minerālmēslu iegādei un vides aizsardzības nolūkos nav izmantoti pesticīdi,“ stāstīja B.Jonsons. Viņš ieteica līdzīgi rīkoties arī Latvijas sarunu vedējiem un atrast visus iespējamos argumentus, lai panāktu, ka ES reģistrē augstāku atskaites ražu, pēc iespējas lielāku pamatplatību un arī citus ar lauksaimniecību saistītos rādītājus, jo no tā būs atkarīgs, cik lielus atbalsta maksājumus nākotnē no ES budžeta saņems Latvijas zemnieki.

ES ilgi vilcinājās iestāšanās sarunās ar kandidātvalstīm atvērt lauksaimniecības sadaļu, kas ir pati smagākā sarunu tēma. ES nav tikusi skaidrībā, kā pēc paplašināšanās īstenot Kopējo lauksaimniecības politiku un nodrošināt tiešos maksājumus jaunpienākušo dalībvalstu zemniekiem, jo jau tagad zināms, ka ES budžetā tam nepietiks līdzekļu.

Savukārt pirmās grupas kandidātvalstis skaidri paudušas savu nostāju un sarunu procesā negrasās piekāpties tiešo maksājumu jautājumā. Paredzams, ka tāpat rīkosies arī otrās grupas kandidātvalstis. “Bez tiešajiem maksājumiem jaunajām dalībvalstīm vienotajā Eiropas Savienības tirgū būs neiespējami konkurēt ar Vāciju, Dāniju, Nīderlandi, Zviedriju vai Somiju,” atzina B.Jonsons.

Tagad Eiropas Savienības bagātākās saimniecības saņem aizvien lielākas subsīdijas, bet mazās saimniecības sāk pamazām izputēt. Dalībvalstis uzsākušas diskusijas par subsīdiju sadali lauksaimniecībā – tiek pārrunāta iespēja ierobežot subsīdiju maksājumu lielumu tām saimniecībām, kuru ražošanas apjoms sasniedzis noteiktu robežu. Pagaidām šo priekšlikumu nav izdevies ieviest, jo pret to iestājas Lielbritānija, kur saimniecības ir lielākas nekā vidēji Eiropā.

Minimālo zemes platību, par kuras apsaimniekošanu var saņemt subsīdijas, nosaka katra dalībvalsts pati, ņemot vērā lauksaimniecības ražošanas intensitāti un ģeogrāfiskos apstākļus.

Piemēram, Zviedrijā kopējā minimālā zemes platība, par kuru var saņemt subsīdijas ir 0,3 hektāri. Šo platību iespējams sadalīt vēl trīs vienlīdzīgās daļās, proti, subsīdijas var saņemt, piemēram, par 0,1 hektāriem miežu, 0,1 hektāriem rudzu, 0,1 hektāriem auzu. Somijā, kur lauksaimniecībā izmantojamā zeme ir tikai 8 procenti no kopējās teritorijas, subsīdiju slieksnis tāpat kā Zviedrijā ir 0,3 hektāri.

Zviedru un somu zemniekiem nav finansiāli izdevīgi kārtot daudzās formalitātes vai algot konsultantus, kas sagatavotu dokumentus subsīdiju saņemšanai par nelielu platību, tomēr tāda iespēja viņiem teorētiski ir dota.

Statistikas dati liecina, ka ES dalībvalstīs ir salīdzinoši daudz mazu un vidēju saimniecību. Piemēram, Zviedrijā 12 procentiem no visām saimniecībām 1995.gadā kopējā lauksaimniecībā izmantojamā platība bija 2,1 līdz 5 hektāri, bet 39 procentiem kopējā platība ir 5 līdz 20 hektāri. Saskaņā ar Zviedrijas Lauksaimniecības ministrijas datiem, no 80 500 aktīvajām saimniecībām Zviedrijā 72 000 saņem ES subsīdijas.

ES direktīva par tiešajiem maksājumiem zīdītājām govīm, buļļiem un jaunlopiem nosaka, ka maksimālais skaits subsīdiju saņemšanai no ES budžeta ir 2,0 liellopu vienības uz vienu hektāru un maksimums - 90 vienības katrā lopu vecuma grupā vienā saimniecībā.

Somijā, pielāgojot ES prasības vietējiem apstākļiem, subsīdiju minimālā attiecība noteikta 0,4 liellopu vienības uz vienu hektāru, vai vismaz 10 liellopu vienības saimniecībās, kuru galvenā nodarbošanās ir lopkopība.

Papildus ES subsīdijas dalībvalstu lauksaimnieki var saņemt, ja viņi saimnieko lauksaimniecībai nelabvēlīgos (kalnainos vai akmeņainos) apvidos.

Somijā, kur lielākā daļa teritorijas tiek kvalificēta kā lauksamniecībai nelabvēlīga, subsīdijas maksā par 46 cūkām, ganāmpulku ar 14 slaucamām govīm vai 55 liellopiem. Somijā vidēji saimniecībās ganāmpulkos ir 15,5 govis. Statistikas dati liecina, ka 1999.gadā par 27 500 govīm un 183 000 buļļiem Somijā zemnieki saņēma subsīdijas.

Zviedrijā subsīdijas var saņemt, ja ganāmpulkā ir vismaz 9 slaucamas govis, informē Zviedrijas Lauksaimniecības ministrija.

Salīdzinājumā Latvijā kvalitatīvu ganāmpulku veidošanai un konkurētspējīgas produkcijas ražošanai nacionālās subsīdijas maksā, ja ganāmpulkā ir vismaz 5 slaucamas govis.

ES Kopējās lauksaimniecības politikas un subsīdiju pamatuzdevums ir nodrošināt lauksaimniecībā nodarbinātajiem pietiekoši augstu dzīves līmeni. Savukārt lauksaimniekiem subsīdiju saņemšanai izvirzīts priekšnoteikums, lai lauksaimniecības ražošana būtu pamatnodarbošanās, vai vismaz pusslodzes darbs un 50 procenti ienākumu nāktu no lauksaimniecības ražošanas.

Subsīdijas ES dalībvalstīs var saņemt arī par mežsaimniecību, lauku tūrismu un amatniecību, kas palīdz saglabāt lauku vidi.

Katrā valstī ir sava vēsture un tradīcijas. Kaut arī pilsētnieki mazdārziņus neiekopj, lai sevi nodrošinātu ar pārtiku, tomēr pat tādās siltumnīcu un dārzeņu rūpnieciskās ražošanas valstīs kā Nīderlandē pilsētniekiem ārpus pilsētas kanālu malās ir mazi dārziņi, kurā aug ne tikai košumaugi, bet arī kāds dārzenis priekam.

Saskaņā ar ES statistikas biroja datiem, tā sauktie mazdārziņi jeb ES terminoloģijā “virtuves dārziņi” aizņem starp 150 un 200 tūkstošiem hektāru. Tas ir, vairāk nekā astoto daļu no dārzeņiem atvēlētās platības klajā laukā Grieķijā un Itālijā mazdārziņu īpatsvars ir pat ceturtā daļa. Piemēram, Itālijā un Francijā mazdārziņos saražo 7,3% no visas Eiropas dārzeņu kopprodukcijas. Vācijā un Īrijā mazdārziņos izaudzē ceturto daļu no valsts dārzeņiem.

Tomēr jāatzīst, ka mazdārziņu kategorijā tiek ieskaitītas arī tās zemes, kuras mēs uzskatām par piemājas saimniecībām dažu hektāru platībā, kuras ražo dārzeņu savam patēriņam. Pēc definīcijas “virtuves dārziņi” ir zeme, kas atdalīta no pārējā īpašuma un kas tiek izmantota produktu audzēšanai galvenokārt īpašumā dzīvojošo cilvēku patēriņam, bet nevis pārdošanai. “Virtuves dārziņos” neieskaita nedz dārzus atpūtai (parkus, zālienus), nedz arī kolektīvi apstrādātos īpašumus (baznīcu draudzēm, skolām, cietumiem, pētnieciskajiem institūtiem piederošos).

Tāpēc mūsu mazdārziņu salīdzinājums ar Eiropas “virtuves dārziņiem” nav īsti precīzs. Tiem varētu līdzināties, ja pilsētnieku mazdārziņiem pieskaitītu laucinieku naturālās piemājas saimniecības.

“Eurostat” uzskaita tikai tās dārzeņu platības, kuras pārsniedz hektāru, tāpēc precīzu statistikas datu nav. Visvairāk “virtuves dārziņu” ir Itālijā un Spānijā, bet to nemaz nav Dānijā un Austrijā.

Ne visa zeme vienādi der lauksaimniecībai. To pierāda atšķirīgais augsnes auglības novērtējums Latgalē un Zemgalē. Vai Eiropas Savienībā, piešķirot atbalstu zemniekiem, ņem vērā zemes auglību?

Atbalsta lielums nav tieši atkarīgs no zemes novērtējuma. Gluži otrādi – tiešo hektārmaksājumu lielums ir atkarīgs no iepriekš noteiktās atskaites ražas, par kuru maksā subsīdijas. Piemēram, Francijā kviešiem atskaites raža ir 60 centneri no hektāra, par kuru fermeris saņem 378 eiro (par hektāru), Zviedrijā – 40 centneri un attiecīgi 252 eiro. Tātad, jo ražīgāka augsne, jo vairāk saņem...

Tomēr pastāv tāda lauksaimniecībā izmantojamo zemju kategorija kā lauksaimnieciskai ražošanai nelabvēlīgas platības, par kurām iespējams saņemt dažādas piemaksas.

Direktīva (nr. 75/268) nosaka trīs iespējamos nepiemēroto platību veidus:

kalnu apvidus un kalnaini rajoni (tādi ES aizņem ap 20% no lauksaimniecībā izmantojamās zemes), kuros augstums un nogāze saīsina augšanas sezonu un iespējas apstrādāt mehanizēti;

“parastās” lauksaimniecībai nelabvēlīgas platības (34% no lauksaimniecībā izmantojamās zemes), kur ir nabadzīgas augsnes un zemi ienākumi no lauksaimniecības (visa Latvija varētu būt “parastā”)

“īpaši apgrūtinātās” platības (2%) – nelielas platības bez ūdens piegādes vai gluži otrādi – plūdu vietas, kurās lauksaimniecība jāuztur lauku vides saglabāšanas nolūkos.

Šīm platībām pienākas tiešie maksājumi: pirmkārt, kompensējošie maksājumi par lopu vienību vai (un) par hektāru apmērā, kas sedz papildus darbu. Otrkārt, par 10% augstāks atbalsts investīcijām saimniecību modernizēšanai. Treškārt, palīdzība kopīgām investīcijām ganību un pļavu atjaunošanai.

Netieši drīkst sniegt cita veida palīdzību no kopējā tirgus organizācijas fondiem: piemēram, papildus piemaksu par aitām vai piešķirt papildus kvotas aitkopībā vai piena lopkopībā. Var sniegt lielāku palīdzību vides uzlabošanai un ekstensīvai zemkopībai.

Daudzos gadījumos palīdzību sniedz konkrētiem mērķa reģioniem (tā sauktiem “1.mērķa” reģioniem, kuri iekļaujas NUTS 2 līmenī), kuros vērojama ekonomiskā atpalicība jeb iekšzemes kopprodukts ir zem 75 procentiem no ES vidējā. Tāda ir 47 procenti no ES teritorijas, kurās dzīvo ceturtdaļas ES iedzīvotāju. Visa Grieķija, Īrija, Portugāle un Austrumvācija, kā arī 77% Spānijas, 41% Itālijas un dažas mazākas visu citu valstu teritorijas atbilst šai klasifikācijai.

Uz šiem reģioniem vērsts 70 procenti atbalsta no strukturālajiem fondiem. Šajos apgabalos ES palīdzība kopfinansējumā drīkst sasniegt pat 75 (izņēmuma gadījumos 85!) procentus, kad citviet maksimālā robeža ir 30 procenti valsts finansējuma.

Katra valsts šo atbalstu izmanto mazliet savādāk. Piemēram, Īrijā to izmanto piemaksām aitkopībā, piemaksās to tērē arī Somijā un Zviedrijā, beļģi koncentrējušies uz investīcijām fermās un pārtikas rūpniecībā, Lielbritānijā atjauno ciematus un uzlabo lauku vides infrastruktūru.

Pārrēķinot uz vienu iedzīvotāju, šādi atbalstāmos reģionos (piemēram, Grieķijā, Portugālē) finansiālo palīdzību saņem 1100 līdz 1600 eiro apmērā.

Arī visa Latvijas teritorija uzskatāma par šāda tipa reģionu. Līdz ar to atbalsts gaidāms visai teritorijai kopumā, par ko liecina SAPARD un PHARE projektu vienādās īstenošanas iespējas visā Latvijā.

(Atbildi sagatavojis Saeimas ESIC pēc EK lauksaimniecības ģenerāldirektorāta materiāliem)

Eiropas Savienības 15 dalībvalstīs ir 130 miljoni hektāru mežu jeb 36 procenti no kopplatības. Salīdzinājumā: Latvija ir mežaināka – 46 procenti. Latvija ir viena no mežiem bagātākajām valstīm Eiropā, rēķinot pēc īpašiem rādītājiem. Uz 1 Latvijas iedzīvotāju vidēji ir 1,17 ha mežu, kas ir gandrīz 8 reizes vairāk nekā Eiropā vidēji.

Salīdzinot ar mežu krājumiem ziemeļos un tropos, Eiropas Savienības mežu potenciāls liekas niecīgs. Bet pēc Austrijas, Somijas un Zviedrijas uzņemšanas, ES kļuvusi par pasaulē otro lielāko papīra un koksnes ražotāju.

Eiropas Savienībā 65 procenti mežu zemes ir privātīpašumā. Pavisam tie pieder 12 miljoniem meža īpašnieku. Lielākā daļa mežu ir sadalīti nelielos nogabalos, un lielākā daļa īpašumu ir mazāki par 5 hektāriem. Salīdzinājumā: puse Latvijas mežu pieder 153 000 privātīpašniekiem, kuru īpašumu vidējais lielums ir 8 hektāri.

Vislielākais valsts īpašums ir Grieķijā un Īrijā, kur valstij pieder apmēram divas trešdaļas meža. Turpretim Beļģijā, Spānijā, Itālijā un Luksemburgā, arī Francijā un Vācijā daudz meža pieder vietējām pašvaldībām. Kā redzams tabulā, vislielākais privāto mežu īpatsvars ir Zviedrijā un Portugālē, procentuāli ievērojamu daļu iegādājušies nevis privātpersonas, bet privātas mežsaimniecības firmas. Spānijā un Austrijā vairāk mežu pieder privātfirmām, kuru galvenais darbības virziens nav mežsaimniecība.

No tabulas izsecinām, ka Latvija meža īpašuma struktūras ziņā visvairāk līdzinās Vācijai un Nīderlandei. Saskaņā ar “Eirostat” 3 gadus veciem datiem ES kandidātvalstu vidū tikai Slovēnijā ir vēl augstāka mežu privatizācijas pakāpe nekā Latvijā. 1997.gadā visi meži vēl piederēja valstij Kiprā, Bulgārijā, neliels privātais sektors Lietuvā, Igaunijā un Polijā.

Pasaules Dabas fonds ir izvērtējis, kā 20 Eiropas valstis apsaimnieko savus mežus. Ņemti vērā mežsaimniecības ražošanas rādītāji, vides saglabāšanas kritēriji, atpūtas iespējas mežos un aizsargājamo platību – rezervātu uzturēšana.

Lai gan nevar teikt, ka austrumeiropieši ir izteikti sliktāki kā ES dalībvalstis, tomēr lielākā daļa kandidātvalstu pēc Pasaules dabas fonda reitinga ierindojušās otrajā desmitniekā. Vislabākais stāvoklis mežu apsaimniekošanā ir Šveicē, bet vissliktākais – Dānijā. Tūdaļ tabulas lejasgalā seko Latvija un Igaunija.

Vissliktākais vērtējums no visām valstīm Latvijai dots ražošanā, aizsargājamo platību noteikšanā un rezervātu apsaimniekošanā. Tikai pateicoties labākām atpūtas iespējām mežos, izdevies pacelties augstāk par ziemeļu kaimiņvalsti.

Katram piektajam somam vai vismaz tā radiniekam pieder savs meža gabaliņš. Somi ļoti rūpējas, lai šo nacionālo bagātību saglabātu nākošajām paaudzēm, bet vienlaikus viņi ir iemanījušies no meža izspiest maksimāli lielu labumu.

“Agrāk Somijā, tāpat kā tagad Latvijā, mežsaimniecība bija kā blakus ienākumu avots lauksaimniecībai. Bet tagad Somijā, mainoties lauksaimniecībā nodarināto skaitam, vismaz puse no mežiem pieder pilsētniekiem, un tas nekalpo kā viņiem kā galvenā peļņas ādere. Bet situācijā, kad tiek pirkts, piemēram, dzīvoklis, ienākumi no meža var atvieglot šo soli,” stāstīja Terhi Koipijarvi, Somijas privāto mežu īpašnieku kompānijas “Metsaliitto” menedžere. “Metsaliitto” ir akciju sabiedrība, kas pieder 125 000 privātajiem Somijas mežu īpašniekiem un kas kļuvusi par Somijas vislielāko un pasaulē desmito lielāko mežu kompāniju.

Terhi Koipijarvi Somijas mežsaimniecību nosauca par ģimenes mežsaimniecību. Vienam mežu īpašniekam lielākoties pieder no 5 līdz 30 hektāriem meža. Un tikai 5 procentiem meža īpašnieku platības pārsniedz 100 hektārus. Vairāk nekā 70 procenti meža īpašnieki ir tā vai citādi saitīti ar meža nozari, un vismaz 10 līdz 20 procentus no ienākumiem, ko dod mežs, viņi iegulda atpakaļ savā mežā.

Akciju sabiedrības “Baltic Pulp” izpilddirektors soms Jukka Laitinens stāstīja, ka Somijā gandrīz visi meži pieder privātajiem īpašniekiem. (Somijā meži aizņem gandrīz divas trešdaļas no valsts platības. Saskaņā ar statistikas datiem - 440 000 hektāri jeb 62 procenti no visiem mežiem pieder privātīpašniekiem. Un vienam iedzīvotājam ir 16 reizes vairāk meža nekā vidēji citās Eiropas valstīs.) “Katram piektajam somam vai vismaz tā radiniekam pieder savs meža gabaliņš,” piebilda J. Laitinens. Valstij pieder 25 procenti, rūpniecības vajadzībām ir nodoti 8 procenti mežu, bet 5 procenti – citiem īpašniekiem, piemēram, baznīcām.

Pa privātiem mežiem ikviens var staigāt, lasīt ogas un sēnes, neviens ar bisi no tiem laukā nedzīs. Ik gadu Somijas mežos varot salasīt apmēram 11 000 tonnas meža ogu (naudas izteiksmē – 62,7 miljonus somu marku jeb latos apmēram desmitreiz mazāk), 623 tonnas meža sēnes (7 miljonu Somu marku vērtībā), 298 tonnas ķērpju (8,6 miljonu somu marku vērtībā). Ziemeļbriežu gaļas produkcija tiek rēķināta ap 2000 tonnām (62 miljonu Somu marku vērtībā).

“Somija Eiropā ir ceļa rādītājs meža jautājumos,” sacīja T. Koipijarvi. Tāpēc pēc Somijas iestāšanās Eiropas Savienībā, kas notika pirms sešiem gadiem, mežu nozarē nevajadzēja paaugstināt prasības. Somija perspektīvā tiek uzskatīta par “mežu gigantu” Eiropā

Pašlaik Somijas meži tiek apsaimniekoti saskaņā ar Nacionālo mežu programmu, kas būs spēkā līdz 2010. gadam. Tās pamatā ir uzņēmējdarbības mežā attīstīšana, nenodarot ļaunumu mežam. “Metsaliitto” vides un kvalitātes menedžeris Tero Rautolahti uzsvēra, ka mežu apsaimniekošana Somijā notiekot jau ļoti sen.

Somija bija pirmā no Eiropas valstīm, kas sāka veikt mežu statistiku. Pirmā nacionālā mežu inventarizācija notika 1921.- 1923. gadā. Citās valstīs nacionālās monitoringa programmas tika uzsāktas tikai pēc 1950. gada. Tagad Somijas meži tiek inventarizēti apmēram reizi 8 līdz 10 gados. 1996. gadā notika pēc skaita devītā inventarizācija - tā tika veikta izmantojot ģeogrāfisko informāciju, informāciju sistēmas, kā arī iespējas, ko sniedz satelīts.

“Mežs tiek kopts un nodotas tālākām paaudzēm. To nosaka likums, un katrs meža īpašnieks ir par to atbildīgs,” skaidroja T. Koipijarvi. “Likumā teikts, ka izcirstās platības ir jāatjauno. Jauns mežs jāiestāda trīs gadu laikā. Arī pēc vējgāzēm mežs ir ātri jāiztīra, lai nesavairojas kaitēkļi. Ja likums tiek pārkāpts, ir jāmaksā bargas soda naudas”.

Mežu zādzības Somijā notiekot reti, jo tas, kā stāstīja T. Koipijarvi, praktiski neesot iespējams. Uz ceļiem meža mašīnas jebkurā brīdī var apturēt un pārbaudīt vestās kravas dokumentus, arī noliktavās baļķu kravu neņems pretī, ja nebūs visi dokumenti kārtībā.

“Ja kāds ar mežu grib saistīt ilglaicīgu biznesu, tad viņš neatļausies būt negodīgs, jo pretējā gadījumā viņam šis bizness būs jāaizmirst uz visiem laikiem,” uzsvēra T. Koipijarvi.

Pēc viņas teiktā, mežs pieaugot ātrāk nekā tiek izcirsts. Saskaņā ar pēdējo inventarizāciju Somijas mežos ir 65 miljardi koku un to pieaugums gadā sastāda 75 līdz 80 miljonus kubikmetru gadā. Tas ir apmēram 4 kubikmetri uz viena hektāra.

“Metsaliitto” ārējo sakaru menedžeris Pekka Kivela stāstīja, ka ik gadu ar akciju sabiedrību par koksnes piegādi savām rūpnīcām – piecām celulozes rūpnīcām, vairākām papīra rūpnīcām tiek noslēgti ap 5000 līgumu

Kā stāstīja T. Rautolahti, Somijas mežos ir ienākušas jaunākās tehnoloģijas, piemēram, digitālās kartes, uz kuras redzams ceļu tīkls, GSP sistēma (koordinācijas sistēma). Ar tādu ir apgādāta katra “Metsaliitto” mašīna, un līdz ar to var redzēt, kur tā atrodas.

Somijas mežos strādā moderna mežistrādes tehnika. Mežu negāž ar “Husqvarna” zāģa palīdzību, kā tas daudzviet notiek Latvijā. Meža īpašnieka Vekko Austionena cirsmā, kas atrodas netālu no Anekoski, Somijas vidienē, strādāja “Valmet” traktors, kas koku nozāģēja, atzaroja un uzreiz sagarināja tādā garumā, kāds ir vajadzīgs katrai konkrētai rūpnīcai. (Celulozes rūpnīcai vajag viena izmēra koku, zāģētavai – cita).

Mežstrādnieks, kas sēdēja pie traktora stūres, atzina, ka darbs mežā kļūst arvien vieglāks un viņš sava traktora kabīnē jūtoties gandrīz kā vieglajā automašīnā.

No savas 19 hektāru lielās izlases cirsmas V. Austionens 44 procentus koksnes piegādā celulozes rūpnīcai (tur nonāk gan tievie kociņi, gan labu koku galotnes), 43 procentus zāģētavai, 9 procentus finiera rūpnīcai, 4 procentus papīra rūpnīcai. Šai starpcirtē no viena hektāra vidēji tika iegūti 75 kubikmetri koksnes.

Zarus, kas paliek mežā pēc atzarošanas, nededzina lielos ugunskuros kā Latvijā. Tos savāc energofirma, kura tos nogādā līdz tuvākajai katlumājai, kas apkures ražošanai var izmantot zarus.

Taču atklājās, ka Somijā, tāpat kā Latvijā, ir līdzīga problēma – lielajā salā nedarbojās daļa meža tehnikas. P. Kivela zināja teikt, ka vainīga dīzeļdegviela...

Latvijā vilkus medīt ir atļauts visu gadu. Tas ir pretrunā ES likumdošanu, ar kuru patlaban tiek saskaņotas Latvijas tiesību normas.

Vilks pie mums ir pietiekoši izplatīta dzīvnieku suga, un līdz šim nav bijusi nepieciešams veidot īpaši aizsargājamas teritorijas, kā tas ir noteikts ES valstīs. Bija laiks, kad vilki brīvi klejoja pa Eiropu, taču 19.gadsimta otrajā pusē ar ieročiem un indēm tie tika padzīti, izņemot dažus, kam izdevās palikt Spānijā, Portugālē un Itālijā. Tagad, pateicoties Biotopu direktīvai, kuru ES izstrādājusi Eiropas dabas mantojuma saglabāšanai, vilki pārceļas un tiek pārcelti atpakaļ uz savām tradicionālajām mājvietām.

Vilku kopskaits Eiropā dažādos aprēķinos svārstās no 12 līdz 18 tūkstošiem, bet pateicoties medību liegumiem, to skaits strauji vairojas. Itālijā likumi pat paredz sodu par vilku nogalināšanu, tomēr pierādījumu trūkuma dēļ pēdējo 30 gadu laikā sodīts neesot neviens. Atsevišķas valstis pamanījušās vilku svītrot no stingri aizsargājamo dzīvnieku saraksta, piemēram, Spānija, kur aitu ganībās kalnos drīkst medīt tos vilkus (pavisam valstī 2 tūkstoši), kuri pārkāpuši noteikto augstuma atzīmi.

Francūži ar lielu lepnumu sabiedrībai ziņo, ka vilki pirms 8 gadiem tika atvesti no Itālijas uz Merkantūras nacionālo parku, un tagad to jau ir 50 visā valstī! Septiņdesmitajos gados Pireneju kalnos bija tikai daži lāči, bet tagad jau esot 12! Lūši ir apmetušies Juras masīvā, franču Alpos un tika ievesti Fosgē kalnos. Klapē mežu masīvā 7,5 tūkstošu hektāru platībā Gardonas upes krastā ir pat dažas bebru ģimenes!

Latvija uz Eiropas fona izceļas ar 564 vilku populāciju (Salīdzinājumam: mežainajā Somijā ir tikai ap simts vilku). Tāpēc Francijai kā ES dibinātājvalstij grūti saprast Latvijas pozīciju pret plēsīgajiem meža zvēriem, prasot izņēmumu ES direktīvu ieviešanā, kas pilnībā aizliedz vilku, lūšu medības.

Kāds vilku skaits, kas Latvijā svārstījies no trim līdz deviņiem simtiem, ir pietiekams? Valsts meža dienesta medību daļas vecākais referents, bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš par optimālu neuzskata kādu konkrētu ciparu, bet tādu vilku skaitu, kas nerada postījumus lopkopībai. Nav precīzas uzskaites zaudējumiem, tomēr radies priekšstats, ka gadā vilku (vai klejojošu suņu) zobos nokļūst divi līdz trīs simti mājdzīvnieku. Vislielākais vilku uzbrukums piedzīvots Mores pagastā 1998.gadā – kad vasaras sākumā nošāva vilku māti – bars nogalināja 53 mājlopus.

Šovasar ir pasākts par katru šādu vilku uzbrukumu sastādīt aktu un postījumus inventarizēt. Eiropas ekspertiem zemnieku pierādījumi ir daudz būtiskāki par mednieku argumentiem. Lūk, par pēdējo mēnesi Jānis Ozoliņš var parādīt gandrīz desmit aktus. Tomēr, viņaprāt, visbiežāk tos izprovocē cilvēki ar nevērīgu attieksmi pret mājdzīvniekiem. Piemēram, Dunikas pagastā kāda zemnieka teļiem uzbrukts, kad tie pa nakti atstāti ārā, turklāt pret trakumsērgu nebija potēti. Latvijā neaizsargātus mājlopus nedrīkstētu atstāt pa nakti ganībās mežu tuvumā. Tas samazinātu, bet ne novērstu vilku bīstamību.

Ik pavasari katrai vilcenei atskrien vidēji pieci vilcēni. Tieši medības regulē vilku pārmērīgu vairošanos. Jo vilkam dabisku ienaidnieku nav. Medību upuru kompensēšana jau ierakstīta gēnos.

Savukārt vilku medības atsijā tos medniekus, kas iet uz mežu pēc gaļas. Bet arī azartiskajiem šāvējiem vairs nav finansiālas motivācijas – vieni zaudējumi. Aizpagājušajā medību sezonā tika nomedīti 288 vilki, bet pagājušoziem vairs tikai 146, jo šogad vairs nemaksā 75 latu lielās prēmijas..

Lūšu ir vēl vairāk­– šogad 667 (visvairāk Cēsu un Valmieras apkaimē, arī Kurzemē), bet sezonā nomedīti 92. Mednieku attieksme pret lūsi to līdz šim pasaudzējusi, kaut gan no mežinieku viedokļa lūsis mežam izdara daudz lielāku kaitējumu nekā vilki – lūsis neatgriežas pie nomedītā dzīvnieka, pie kura sākts mieloties, bet meklē jaunu upuri.

Nupat (16.-18.oktbrī) Briselē notika visu kandidātvalstu vides ministriju ekspertu neformālās konsultācijas. Mūsu ministrijas Dabas aizsardzības departamenta vecākais speciālists Vilnis Bernards gandarīts par šo tikšanos, jo Baltijas valstis varētu būt izņēmums vilku medību aizliegumam. Latvija jau pietiekami daudz pierādījumu iesniegusi pavasarī, lai varētu atļaut medīt vilkus. Arī citu sugu (bebru, kraukļu) aizsardzības pozīcijās Latvija ir parādījusi lielāku kompetenci un pozīcijas skaidrību. Tomēr lūšu medības Eiropas Komisija sliecas aizliegt pavisam. Vilnis Bernards cer, ka kopīgi igauņiem izdosies pierādīt, ka lūšu medību aizliegums nedos cerēto efektu.

Tāpat kā Eiropā izveidots ekoloģiskais tīkls “Natura 2000”, kurā iekļautas īpaši aizsargājamās teritorijas dzīvnieku un augu saglabāšanai, arī Latvija veido aizsargājamās teritorijas, kurās būs liegtas jebkādas medības. Nākotnē tās pievienosies saglabājamo dabas teritoriju kompleksam “Natura 2000”, uz kuru attieksies vienāda likumdošana un kas saņems finansiālu atbalstu no ES budžeta. Jānis Ozoliņš ir izstrādājis vilku un lūšu saglabāšanas plānus, kuros saprātīgie kompromisi starp dabas sargiem un medniekiem varētu tikt īstenoti pēc apstiprināšanas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā.

Kas būtu, ja Latvija nedomājot pakļautos ES prasībām un nemedītu ne vilkus, ne lūšus, ne bebrus? Jānis Ozoliņš uzskata, ka tas būtu neprātīgs eksperiments. Vilki un lūši gadsimtiem pieradināti kompensēt mākslīgo mirstību. Plēsoņām savairojoties, palielinātos skādējums zemnieku saimniecībām, apdraudējums pārējiem meža dzīvniekiem, saslimšanas briesmas viņiem pašiem.

Aitu un kazu turētāji, kuru saimniecības ir Francijas Merkantūras Nacionālā parka tuvumā, apgalvo, ka gada laikā vilki nokoduši vairāk nekā 300 mājdzīvnieku. Šie cilvēki draud lietot vecās metodes, apkarojot plēsoņas ar indi un ieročiem. Arī poļi atzīst, ka bez malumedniecības neiztiek, jo citādi vilkus neapkarot – stājoties ES poļi atsākuši legālas medības. Šie pieredze rāda, ka pilnīgs aizliegums neatrisina problēmas.

Latvija ar 42 455 bebriem ir otrā vietā Eiropā aiz Zviedrijas, bet pārrēķinot uz platību, skaidrs, ka Latvija ir visbiezāk apdzīvotā bebru zeme. Turklāt uzskaitīti ir mežos dzīvojošie – purviem, grāvjiem un upēm neviens skaitītājs nav ķēries klāt. Tāpēc iespējams, ka bebru patiesais skaits tuvojas astoņdesmit tūkstošiem. To nodarītie postījumi nav rēķināti, bet divās vienīgajās zinātniskajās disertācijās par šo tēmu pierādīts, ka maksimums, ko bebri varot noslīcināt, ir tikai procents no mežu platības. Ne jau nograuztie koki, bet appludināti meži ir bebru būtiskākie kaitējumi.

Līdz ar likumu saskaņošanu uz Latviju attieksies ES aizliegums medībās lietot lamatas – ķepu ķeramos slazdus un izmantot mākslīgās gaismas avotus. Kopš bebrus Latvijā ir atļauts arī šaut, medības esot pat interesantākas nekā slazdu likšana. Gadā tiek nomedīti līdz 15 tūkstošiem bebru, bet arī to medības nav tik vērtīgas kā agrāk (bija laiks, kad bebrs skaitījās vērtīgs kažokzvērs, par kura ādu maksāja no 100 līdz 150 rubļiem), tagad labi, ja izdodas ādai atrast pircēju par piecpadsmit latiem.

Eiropas Savienībā valda pilnīgs bebru medību aizliegums. Tomēr Vilnim Bernardam nav šaubu, ka arī šajā jomā izņēmums varētu ļaut Latvijai turpināt cīņu ar bebriem.

Neparasts izvērties bebru liktenis ir Somijā – cīnoties pret koku kaitēkļiem mežā, ar ķimizāciju gandrīz pilnīgi izskauda bebrus. Tos atjaunoja, mežos ievedot divu dažādu šķirņu bebrus no Eiropas un Kanādas. Tagad izrādās, ka Kanādas bebrs nav Eiropas saudzējamo sugu sarakstos un var tikt medīts...

Eiropas valstīs zemniekiem nodarītie zaudējumi tiek kompensēti. Kaut arī nedz ES, nedz nacionālie likumi neliek atlīdzināt plēsoņu zaudējumus (izņemot dažu medījamo nagaiņu darīto skādi, kuru kompensē no medību nodevām), franču varasvīri sapratuši, ka nemaksāšanas gadījumā zemnieki ķersies pie nelegālas atriebes un tad vilku pavairošanas plāni izgāzīsies. ES tiek atbalstīti pretpasākumi plēsoņu uzbrukumiem, piemēram, Zviedrijā – elektriskie žogi lauka meža pusē, Alpos – speciālu suņu apmācība, kas prot aizstāvēt mājlopus.

Starp citu, vilkam bieži vien jāizpērk sava radinieka - suņa nedarbus. Kā rakstījis žurnāls “Time”, Francijā gada laikā suņi nogalinot ap 70 000 aitu. Taču Francijas fermeri saskata vilku visur, jo zina, ka nokosto aitu vērtība tiks atlīdzināta, ja par vainīgo tiks uzdots vilks.

Tā kā ES tiesību akti nenosaka meža plēsoņu radīto zaudējumu kompensēšanu, ir apkopota Eiropas pieredze postījumu atlīdzināšanā. Dažādās valstīs kompensācijas mehānismi ir dažādi, bet tas, kā likums, nav valsts budžets. Parasti to veic nevalstiskās organizācijas, piemēram, kāda vilku aizsardzības biedrība, vai arī kāds ārpusbudžeta fonds, kas veidots no brīvprātīgiem ziedojumiem vai speciāliem projektiem paredzētas naudas.

Latvijā par to tiek domāts. Jānis Ozoliņš uzskata, ka vispirms jāveic stingra uzskaite, jāaprēķina zaudējumi, un tad to apjoms pats pateiks priekšā, kāds postījumu atlīdzināšanas ceļš ejams.

Tāpēc Latvija iebilst pret stingras aizsardzības ieviešanu vilkiem, lūšiem un bebriem, jo tie ir plaši izplatīti un pietiekamā skaitā un var tikt medīti ārpus aizsargājamām dabas teritorijām, izslēdzot vairošanās periodu. Lai ES kontekstā “vilks būtu paēdis un kaza dzīva”, būtu lietderīgi noteikt medīšanas ierobežojumu no aprīļa līdz jūnija beigām. Tiklīdz savu likumu šādi samērosim ar Eiropas likumdošanu, tā valstij jādomā par vilku nodarītās skādes atlīdzināšanu medību ierobežojuma periodā... Zemkopības ministrijas Mežu departamenta jau ķēries pie medību noteikumu pārstrādes.

Copyright 2001 Saeimas ES informācijas centrs.