ES Padome ir galvenais ES politiskais lēmējorgāns . Valsts tiesībās tam nav tieša ekvivalenta. Tas sastāv no dalībvalstu valdību pārstāvjiem. Tādējādi tā ir institūcija, caur kuru tiek regulēta dalībvalstu politiskā griba un pārstāvētas nacionālās intereses. Ministru padome koordinē dalībvalstu ekonomisko politiku, tai ir politisko lēmumu pieņemšanas tiesības, tiesības piešķirt Komisijai pilnvaras Padomes pieņemto noteikumu īstenošanai, kā arī īpašos gadījumos - tiesības rezervēt sev izpildvaras pilnvaras. Ministru padomi vada Prezidents, kurš mainās ik pēc sešiem mēnešiem un nāk aizvien no jaunas dalībvalsts, saskaņā ar rotējošās prezidentūras principu.

Prezidēšanas kārtība akcentē lielo un mazo valstu vienlīdzību, jo visas dalībvalstis uzņemas prezidentūras pienākumus ES. Pie tam tieši mazās valstis izceļas ar kvalitatīvu prezidēšanas vadīšanu, jo, vēloties pierādīt savas spējas, maksimāli koncentrē visus spēkus šā atbildīgā pienākuma veikšanai.

Lēmumu pieņemšanas procesā katras dalībvalsts balsu skaits ir proporcionāls tās iedzīvotāju skaitam.

Eiropas Kopienas pastāvēšanas sākumposmā trim lielajām dalībvalstīm bija pa četras balsis katrai, divām mazākajām - divas, bet Luksemburgai - viena. Visi lēmumi bija jāpieņem vienbalsīgi, līdz ar to svarīga bija katras valsts nostāja. Tas nozīmē, ka katrai dalībvalstij bija iespējams bloķēt lēmumus, neatkarīgi no tās lieluma un ietekmes. No vienas puses, tas liek dalībvalstīm ilgstošās konsultācijās meklēt visām pusēm apmierinošu kompromisu. No otras puses, tas samazina ES efektivitāti un apgrūtina tās mērķu īstenošanu. Ar katru Kopienas, vēlāk Savienības paplašināšanos ir mainījies atsevišķu dalībvalstu balsu svars un koalīcijas starp tām.

Pieaugot dalībvalstu skaitam, pieņemt lēmumus kļuva arvien problemātiskāk, tāpēc daļu lēmumu sāka pieņemt ar vienkāršu vai kvalificētu balsu vairākumu. Lielākās izmaiņas ienesa Vienotais Eiropas Akts 1987. gadā, kad šim balsojuma veidam tika pakļauta iekšējā tirgus likumdošana ar dažiem būtiskiem izņēmumiem. Dažas izmaiņas ienesa arī Amsterdamas līgums 1997. gadā.

Mazās valstis saglabāja savu relatīvo ietekmi, jo patreizējā Eiropas Kopienu līguma redakcijā Padome pieņem lēmumus ar vienkāršu balsu vairākumu, ja vien ar līgumu nav noteikta citāda kārtība . Konstatējot vienkāršu balsu vairākumu, katrai dalībvalstij ir viena balss.

Tomēr abi pamatlīgumi patlaban nosaka vairāk nekā 100 jautājumu izlemšanu, kuros lēmums jāpieņem vai nu vienbalsīgi, vai ar kvalificētu vairākumu. Tas attiecas uz būtiskākajiem jautājumiem, kā piemēram, finanses un nodokļi, regionālā politika, sociālā joma un citiem. Tādējādi, minētais nosacījums par lēmumu pieņemšanu ar vienkāršu balsu vairākumu, kas formulēts kā pamatprincips, faktiski ir izņēmums no principa un darbojas tikai formālu lēmumu pieņemšanas gadījumos.

Kā secina Antti Kuosmanens, pirmkārt, lielo valstu relatīvais balsošanas spēks attiecībā pret mazajām valstīm ir samazinājies . Otrkārt, samazinājies katras individuālās dalībvalsts relatīvais balsošanas spēks. Treškārt, ir pieaudzis iespējamo koalīciju skaits nepieciešamā vairākuma panākšanai lēmumu pieņemšanas procesā. Ceturtkārt, kvalificētā vairākuma slieksnis, izteikts procentos, salīdzinot ar balsu kopskaitu, ir pietiekami stabils. Demokrātijas apliecinājums ir tas, ka kvalificēta vairākuma iegūšanai vajadzīgas gan lielo, gan mazo valstu balsis.

Valsts lielums daļēji atspoguļojas lēmumu pieņemšanas procesā ar balsu vairākumu, kad balsis tiek svērtas dažādi. Patlaban balsis vērtē sekojoši: Vācijai, Francijai, Lielbritānijai, Itālijai - katrai pa 10 balsīm, Spānijai - 8, Beļgijai, Grieķijai, Nīderlandei, Portugālei - 5, Austrijai, Zviedrijai - 4, īrijai, Somijai, Dānijai - katrai pa 3, bet Luksemburgai - 2 balsis. Balsu kopskaits bija noteikts Līguma 148. panta 2. daļā, un tas ir 87.

Saskaņā ar šo pantu lēmuma pieņemšanai šādā ceļā nepieciešamas 62 balsis, kas attiecīgi ir 71,3 procenti gadījumā, ja priekšlikumu ir iesniegusi Eiropas Komisija, bet pārējos gadījumos - 62 balsis, kurām papildus jāaptver divas trešdaļas (10 no 15) dalībvalstu.

Tātad faktiski kvalificētā vairākuma slieksnis ir visai augsts, paliekot tuvu vienbalsības principam un saglabājot smagnēju lēmumu pieņemšanas veidu.

Lai lēmumu pieņemšanas procesu ES padomē pilnībā nenobremzētu pēc jaunu dalībvalstu uzņemšanas, 2000. gada starpvaldību konferencei bija jāizstrādā jauna ES Padomes lēmumu pieņemšanas procedūra, saglabājot dalībvalstu līdzšinējo ietekmi. Reforma bija iespējama, tikai samazinot to lēmumu skaitu, kuru pieņemšanai nepieciešama vienbalsība un kvalificēts vairākums, kā arī pazeminot kvalificētā vairākuma slieksni. Politiski jūtīgākais izrādījās tieši jautājums par veidu, kā saglabāt dalībvalstu ietekmi, tajā skaitā, mazo dalībvalstu relatīvi lielo ietekmi, un vienlaikus panākt ES padomes efektivitāti pēc ES paplašināšanas. Risinājumi tuvāk aplūkoti nākamajā nodaļā.

Eiropas Komisija ir patstāvīga, no dalībvalstīm neatkarīga ES institūcija, kas pilda ES "valdības" jeb izpildfunkcijas . Tā ierosina visus tiesību aktus, nodrošina līguma noteikumu izpildi, formulē rekomendācijas, ir tiesīga piedalīties dažādu pasākumu izstrādāšanā, īsteno piešķirtās pilnvaras un ik gadus sniedz ziņojumus par ES darbību. EK ne tikai izvirza likumdošanas iniciatīvas, bet nodrošina pieņemto lēmumu īstenošanu, pārrauga un koordinē ES kopējās politikas. Tā vada Eiropas Sociālo fondu, daudzas programmas un iniciatīvas, kuru mērķis ir sasniegt sociālās politikas mērķus. Līdz šim bija noteikts, ka katrai dalībvalstij ir tiesības nominēt vienu, bet lielajām valstīm - Vācijai, Francijai, Lielbritānijai, Itālijai un Spānijai - divus komisārus. Tādējādi Komisija sastāv no 20 komisāriem.

Tie savā darbībā ir neatkarīgi un pārstāv ES, nevis valstis, no kurām tie nominēti. Tomēr praktiski šie pārstāvji saglabā neformālu saikni ar savu valdību, kurai ir lielākas iespējas iegūt informāciju tieši no pirmavota. šā iemesla dēļ virkne valstu par vienu no būtiskākajiem jautājumiem uzskatīja tiesību piešķiršanu nominēt komisāru diskusiju laikā par institucionālajām reformām, it īpaši mazās valstis, kuras augstu vērtē ātru informācijas ieguvi, lai kvalitatīvi un argumentēti varētu risināt sarunas par sev izdevīgu lēmumu pieņemšanu.

Eiropas Parlaments atšķiras no nacionālo valstu parlamenta tā klasiskajā izpratnē. Tā pilnvaras ir krietni ierobežotākas un ir pakāpeniski pieaugušas pēdējo līgumu izmaiņu gaitā.

EP nozīmīgākās pilnvaras ir tiesības apstiprināt ES budžetu, kas ir svira, ko Parlaments izmanto savas ietekmes paplašināšanai. EP ierobežotās pilnvaras tiek kritizētas ikreiz, kad tiek diskutēts par ES demokrātiskās legitimitātes deficītu. Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis Egils Levits uzskata, ka tiešās vēlēšanās legitimētā EP pilnvaru palielināšana praktiski nozīmē arī ES politiskās un juridiskās būtības attīstību pārnacionālas organizācijas virzībā uz konfederāciju un līdz ar to dalībvalstu suverenitātes samazināšanu . Lai arī ES attīstības dinamika nosaka šādu pilnvaru palielināšanu, dalībvalstis izturas pret to ļoti piesardzīgi.

Kopš 1997. gada EP ievēl tiešās vēlēšanās. Sākotnēji Eiropas Parlamentam bija tikai konsultatīvas funkcijas, bet 1979. gadā tas kļuva par tieši vēlētu institūciju un tā pilnvaras palielinājās. Parlamentam ir tiesības atlaist visu Komisiju un pilnīgi noraidīt Savienības budžetu. Plenārsēdes notiek Strasbūrā, lielākā daļa komiteju sanāk Briselē, un sekretariāta mītne atrodas Luksemburgā. Parlaments pieņem izmaiņas Strukturālo fondu mērķos un uzdevumos. Kopējo lēmumu procedūras ietvaros var bloķēt priekšlikumus šādās jomās: darba apstākļu uzlabošana; strādājošo informēšana un konsultācijas; vienādas iespējas un dzimumlīdztiesība; to personu integrācija, kuras izstumtas no darba tirgus. Parlamenta darbu vada Prezidents un Prezidijs. Eiropas parlamenta locekļus vēlē uz pieciem gadiem. Tajā ir 626 vietas, kas sadalītas proporcionāli valstu iedzīvotāju skaitam: Vācijai ir 99 vietas, Francijai, Itālijai un Lielbritānijai - katrai pa 87, Spānijai - 64, Nīderlandei - 31, Beļgijai, Grieķijai un Portugālei - katrai 25, Zviedrijai -22, Austrijai - 21, Dānijai un Somijai - katrai pa 16, īrijai - 15 un Luksemburgai - 6 vietas. Parlamentā ir 11 līdztiesīgas darba valodas, kurās tiek nodrošināta sēžu sinhronā tulkošana. EP deputāti veido politiskās grupas, pēc to politiskās, nevis valsts piederības. Pēc 1999. gada vēlēšanām lielāko mandātu skaitu ieguva Eiropas Tautas partiju grupa.

Vietu skaits Eiropas Parlamentā

Pirms jaunu valstu uzņemšanas ES bija nepieciešams noteikt Eiropas Parlamenta deputātu maksimālo skaitu, cenšoties nepārsniegt tagadējos "griestus", lai nemazinātu EP efektivitāti. Pret šā jautājuma risinājumu lielas iebildes izsaka patreizējie eiroparlamentārieši, jo Nicas līgums nosaka vēl lielāku vietu skaitu EP, nekā bija panākts pirms samita sākuma. Iepriekš nospraustais skaitlis 700 bez iepriekšēju konsultāciju veikšanas tika izmainīts uz 732, kas rada arī tīri tehniskas problēmas. Viens no reformu uzdevumiem bija vietu skaita sadalījums starp 27 dalībvalstīm, ņemot vērā katras valsts iedzīvotāju skaitu, bet, vienlaikus ievērojot dalībvalstu vienlīdzības principu, neatkarīgi no to lieluma. Rezultāti redzami tabulā (skat. tabulu pielikumā nr. 4).

Dalībvalstīm tika pārmests tas, ka vietu skaits Eiropas Parlamentā zināmā mērā kalpoja par kompensāciju tām valstīm, kuras ir zaudētājas balsu svara sadalījumā. Tā, piemēram, Latvijai (kurai ir tāds pats balsu skaits, kāds ir Luksemburgai ar 5 reizes mazāku iedzīvotāju skaitu), Eiropas Parlamentā vietu skaits ir salīdzinoši lielāks. Un otrādi - čehija un Ungārija ir saņēmušas līdzvērtīgu balsu svaru ar Beļgiju un Grieķiju, bet Parlamentā tām attiecīgi ir par 2 vietām mazāk.

Jautājumā par EP pilnvaru paplašināšanu netika veiktas būtiskas izmaiņas. EP papildus tika piešķirta pilna likumdošanas kompetence 8 jautājumos, no kuriem kā svarīgākos var minēt pasākumus rūpniecības konkurētspējas nodrošināšanai (Eiropas Kopienu Līguma 157. panta 3. daļa), tiesiskā sadarbība civiltiesību jomā (Eiropas Kopienu Līguma 65. pants saistībā ar jauno 67. panta 5. daļu), daži pasākumi citu valstu pilsoņu ieceļošanas jomā (Eiropas Kopienu Līguma 62. panta 3. daļa, 63. panta Nr. 3b). Bez tam vairākos jautājumos ir paplašinātas Parlamenta tiesības tikt uzklausītam pirms ES Padome vai Eiropas Komisija pieņem lēmumu. šajā jautājumā nav vērojamas mazo un lielo valstu interešu sadursmes, bet gan EP pārstāvju neapmierinātība ar to, ka nav panākts būtisks EP lomas pieaugums.

Diskusiju laikā par EK sastāvu galvenās bažas izskanēja par to, ka 27 valstu savienībā, paturot tiesības nominēt savu komisāru, EK locekļu skaits kļūtu par lielu un nespētu efektīvi darboties. Tas varētu novest pie neformālas mazākas, bet nelegitīmas lēmumu pieņemšanas grupas izveidošanās. Lielās valstis Francija un Lielbritānija Nicas samitā šajā jautājumā iestājās par nelielas Komisijas izveidošanu no 10 - 12 pārstāvjiem. Mazās valstis aizstāvēja ideju par spēcīgas, efektīvas Komisijas veidošanu, jo tā bieži vien ir tieši mazo valstu aizstāvis dažādu lēmumu pieņemšanas gaitā. Aizstāvot viedokli par viena komisāra virzīšanu no katras dalībvalsts, mazās dalībvalstis atsaucās uz Komisijas trauslo legitimitāti un politisko nepieciešamību iegūt pārstāvniecību ES izpildvaras institūcijā. Pēdējais arguments gan liek apšaubīt jautājumu par paredzēto Komisijas neatkarību no nacionālajām valdībām, taču iekšpolitiski valdības to varēja veiksmīgi izmantot. Savukārt lielo valstu vēlme laiku pa laikam atteikties no pārstāvniecības ierobežotā Komisijā, nosakot taisnīgu rotācijas sistēmu, izraisīja dažu mazo valstu aizdomas, ka to lielākie partneri vēlas vājināt Komisijas ietekmi.

Starpvaldību konferencei bija jārod balanss starp dalībvalstu tiesībām nominēt komisāru un Komisijas locekļu skaita ierobežošanu efektīvas darbības panākšanai.

Šajā jautājumā par ieguvējām var uzskatīt mazās valstis, jo tika panākts lēmums par viena nacionālā pārstāvja izvirzīšanu uz Eiropas Komisiju no katras dalībvalsts. Jau ar nākamās EK izveidi 2005. gadā lielākās ES dalībvalstis atteiksies no otrā komisāra posteņa. Savukārt brīdī, kad ES būs 27 dalībvalstis, Līguma 213. pants būs jāgroza tādējādi, lai EK locekļu skaits būtu mazāks nekā dalībvalstu skaits un lai tos izvēlētos pēc rotācijas principa uz vienlīdzības pamatiem. EK locekļu skaitu un rotācijas procedūras detaļas būs jānosaka ES Padomei. Taisnīgas rotācijas sistēmas meklējumi no jauna varētu izraisīt lielo un mazo valstu interešu sadursmi. Jau līdz šim izskanēja viedokļi par to, ka nav iespējama EK darbība, ja tajā nav kādas no lielo dalībvalstu pārstāvjiem. Jārēķinās ar to, ka arī turpmāk lielās dalībvalstis izdarīs spiedienu, lai pat uz laiku nezaudētu tiesības nominēt "savu" komisāru. Tas, savukārt, var izraisīt mazo (it īpaši jauno) dalībvalstu solidarizāciju. Visas divpadsmit kandidātvalstis bija izteikušas vēlmi redzēt EK sastāvā savas valsts pārstāvi pēc iestāšanās ES.

Nicas līgums nostiprina EK prezidenta politisko pozīciju, piešķirot viņam tiesības noteikt katra komisāra kompetences, pārraudzīt to izpildi, pieprasīt atsevišķa komisāra atkāpšanos no amata, kā arī noteikt komisijas iekšējo organizatorisko struktūru. šis solis varētu pozitīvi ietekmēt EK efektivitāti.

Pastiprinātā sadarbība ir īpašs ES instruments, lai brīvprātīgi padziļinātu integrāciju starp tām valstīm, kuras to vēlas, kurš pirmo reizi tika noteikts Amsterdamas līgumā .

Šis jautājums Starpvaldību konferences darba kārtībā tika iekļauts tikai Portugāles prezidentūras laikā 2000. gada pirmajā pusē. Nicas līgumā tas tika tālāk izvērsts un bez smagām diskusijām šādas sadarbības uzsākšanas slieksnis tika samazināts: turpmāk 8 un vairāk valstis ar ES Padomes lēmumu var straujāk virzīt valstu integrāciju atsevišķos jautājumos. Jebkurai valstij ir tiesības piedalīties, kad tā to vēlas. Pastiprināto sadarbību var realizēt tikai saskaņā ar ES mērķiem, ES pilnvaru robežās un tikai tādā gadījumā, ja citi esošie mehānismi sevi ir izsmēluši.

Īrija un Zviedrija samita laikā pauda piesardzību attiecībā uz pastiprināto sadarbību kopējās ārējās un drošības politikas jautājumos. Pēc britu pieprasījuma fleksibilitātes princips neattieksies uz militārajiem un aizsardzības jautājumiem. To nevarēs pielietot jomās, kurās Eiropas Savienībai ir sevišķa kompetence, tādās kā piemēram, kopējā lauksaimniecības politika, zvejniecība, tirdzniecība, iekšējais tirgus, konkurence un kohēzija. Tādējādi tiek izslēgta lielākā daļa no patreizējajām ES aktivitātēm.

Sadarbība turpmāk būs ievērojami atvieglota Eiropas Kopienas līguma darbības, kā arī tieslietu un iekšlietu jomās (I un II pīlāra jautājumos). Tā var tikt realizēta robežkontroles, nodokļu, makroekonomiskās vadības, vides, nodarbinātības un sociālās politikas jomās. Piemēram, 12 ekonomiskās un monetārās savienības dalībnieces varēs brīvāk pieņemt lēmumus šajā jomā.

Kaut arī ir pozitīvi vērtējams tas, ka dalībvalstīm būs iespējams virzīties uz priekšu un attīstīt atsevišķas politikas jomas, negaidot visu dalībvalstu piekrišanu un vienlaikus atstājot iespēju jebkurai no dalībvalstīm brīvi iesaistīties šajā sadarbībā, tomēr izskan bažas par tādas situācijas iespējamību, kad izveidotos vairāku līmeņu dalībvalstu savienība, kurā galvenos lēmumus pieņemtu spēcīgāko valstu kodols. Tādu ideju aizstāvēja Francijas prezidents Žaks Širaks un Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers savās runās 2000. gada maijā un jūnijā. Bieži izskan viedoklis, ka Nicas līgums nostiprina pamatus "dažādu ātrumu Eiropai". šis Eiropas integrācijas modelis kļūst aktuāls, tuvojoties un sākoties jaunu valstu uzņemšanai. Tas varētu ievērojami apdraudēt mazo valstu, īpaši patreizējo kandidātvalstu, intereses, kas sava politiskā, administratīvā, tieslietu vai ekonomiskā vājuma dēļ varētu nebūt gatavas padziļinātai integrācijai un tādējādi palikt ārpus šī valstu kodola.

Tomēr lielā mērā tas ir atkarīgs no virziena, kādā attīstīsies nākotnes Eiropas integrācija. Tas izkristalizēsies nesen uzsāktajās debatēs par Eiropas nākotni, kuras summēsies nākamajā starpvaldību konferencē 2004. gadā. Tajā plānots pieņemt lēmumu par kompetences sadalījumu starp ES un nacionālajām valstīm, par nacionālo parlamentu lomu un par Eiropas Pamattiesību hartas statusu. Līdz ar to tiek pavērtas iespējas diskusijām par Eiropas konstitūcijas pieņemšanu. Par to lielo un mazo valstu vidū valda dažādi viedokļi. Tomēr var prognozēt, ka izšķirošais vārds piederēs lielajām ES valstīm, it īpaši Francijai un Vācijai, kuras tradicionāli tiek uzskatītas par Eiropas integrācijas idejas dzinējspēku. Patlaban šo valstu līderi izvirzījuši divus atšķirīgus nākotnes modeļus. Vācijas kanclers Gerhards Šrēders aizstāv federālās Eiropas ideju:

• ES komisija tiek pārveidota par "Eiropas valdību" ar plašām pilnvarām;
• Nostiprinātais Eiropas Parlaments patstāvīgi lemj par ES budžetu;
• ES Padome (kas pārstāv "piecpadsmitnieku"), tiek pārvērsta par Eiropas Parlamenta augšpalātu, vienlaikus samazinot tās pilnvaras;
• Regionālo, nacionālo un Eiropas varas iestāžu kompetences tiek skaidri nodalītas.

Francijas premjers Lionels Žospēns izvirza suverēno nacionālo valstu savienības modeli:

• ES Padomes (kas pārstāv "piecpadsmitnieku") ietekme tiek nostiprināta, pateicoties regulārām Eiropas lietu ministru sanāksmēm;
• ES Komisijas iniciatīvas ir jāapstiprina ES Padomē;
• Atsevišķas dalībvalstis var uzsākt ciešāku sadarbību atsevišķos virzienos;
• ES Komisijas prezidentu nominē tā partija, kura ir guvusi uzvaru Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Lionela Žospēna priekšlikumi salīdzinājumā ar Vācijas kanclera atbalstīto ideju varētu nozīmēt, ka nav sagaidāma drīza federālās Eiropas izveidošanās, bet 2004. gadā nav sagaidāmas būtiskas izmaiņas Eiropas Savienības pastāvošajās struktūrās.

Kopumā 2000. gada Starpvaldību konference atspoguļoja to, ka esošās dalībvalstis pirmajā vietā izvirza nacionālās, nevis kopējās eiropeiskās intereses. Kā uzskata Džordža Masona universitātes Publiskās politikas skolas pētnieks Desmonds Dinans, ja par starpvaldību konferences mērķi tika uzskatīta praktiska ES sagatavošana jaunu valstu uzņemšanai institucionāli, tad faktiski tas nav attaisnojies, jo vienošanās pēc iepriekšējās prakses varēja tikt panākta individuālās iestāšanās sarunās un tās rezultātā paplašinātā ES nekļūs vieglāk pārvaldāma un darboties spējīgāka, izņemot paplašinātās sadarbības jautājumu . Tomēr no politiskā viedokļa Nicas lēmumi ir nozīmīgi, jo tie kalpo par signālu gan pašai ES, gan kandidātvalstīm un apkārtējai pasaulei, ka paplašināšanās nodomi ir nopietni.

Lai arī domstarpības lielo un mazo valstu starpā Starpvaldību konferences un īpaši Nicas samita laikā radīja priekšstatu par starpvaldību modeļa nozīmes pieaugumu pašā ES un par nelielas lielo valstu grupas tiekšanos palielināt politisko kontroli, tomēr analītiķi to noliedz . Pašai Starpvaldību konferencei kā lēmumu izstrādāšanas institūtam ir starpvaldību raksturs un tāpēc ir sagaidāms, ka dalībvalstis - gan lielas, gan mazas - aizstāvēs to, ko tās uzskata par savām nacionālajām interesēm. Lielās dalībvalstis tika pienācīgi kompensētas par atteikšanos no otrā komisāra, iespējams mazāk, nekā tās bija cerējušas vai iespējams vairāk, nekā būtu gribējušas mazās dalībvalstis. Tomēr tas nepareģo "Kopienas metodes" galu ar trim galvenajām institūcijām centrā. ES institūciju loma pakāpeniski mainās ES sistēmā. Dažās jomās to loma pieaug, citās samazinās. Latvijai vienlīdz labu attiecību uzturēšana ar visām ES dalībvalstīm varētu būt svarīga ES Padomes pieaugošā svarīguma dēļ, jo tā pēc savas uzbūves ir starpvaldību institūcija.

Copyright 2001 Saeimas Eiropas Savienības Informacijas Centrs