Vai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Austrumeiropas iedzīvotāji , tātad arī Latvijas, pēc savas izvēles varēs brīvi strādāt kādā no pašreizējām ES dalībvalstīm ? Tas ir jautājums kuram izsmeļošāk pievēršamies arī radiožurnāla Eiropa un Mēs raidījumos.

Daži analītiķi uzskata, ka Eiropas iedzīvotāju novecošana un darbaspēka samazināšanās problēmas var risināt vienīgi, paverot ceļu ekonomiskajiem migrantiem no visas pasaules. Citi, savukārt, apgalvo, ka šiem migrantiem trūktu nepieciešamās kvalifikācijas, turklāt smagi ciestu Eiropas sociālās struktūras.

Eiropas Komisijas ieteikums skan visnotaļ drastiski - pieci līdz septiņi gadi, jāpiebilst, ka pēc 2 gadiem ir paredzama revīzija, tad arī kādai atsevišķai valstij barjera var tikt atcelta un tās pilsoņi varēs doties darba meklējumos uz Vāciju, Zviedriju, Franciju. Lai arī runa ir tikai par Eiropas Komisijas priekšlikumu, iespējamo darba tirgus slēgšanu kandidātvalstis uztver kā visnotaļ diskriminējošu soli.

Čehija, Ungārija un Slovēnija kopīgiem spēkiem mēgina pierādīt, ka viņu iespaids uz Vācijas un Austrijas darba tirgu būs visnotaļ nenozīmīgs. Brisele savukārt uzsver, ka pārejas periodi bija noteikti arī uzņemot Savienībā Dienvideiropas valstis .

Čehijas parlamenta priekšsēdētājs Vaclavs Klauss ir noraidījis jebkādus pārejas periodus no ES puses. Pēc viņa vārdiem, Eiropa ir likusi Čehijai gaidīt desmit gadus, varbūt Savienība sasparosies uz Lielās Oktobra revolūcijas 100. gadadienu. 2017. gadā, uzņemot jauns dalībvalstis ?

Pats paplašināšanas komisārs Ginters Ferhoigens, raugoties nākotnē, ir norādījis: "Paplašināšana un solidaritāte nav pretruna. Taču tas ir fakts, ka paplašinātajā ES no sākuma pieaugs regionālas atšķirības, un jaunajās valstīs būs zemāks ienākumu līmenis. Pārejas periodi nerada pirmās vai otrās klases dalībvalstis, kā daži to nepareizi sapratuši. Pārejas periodi dod vajadzīgo fleksibilitāti, kas nepieciešama jaunu dalībvalstu uzņemšanai .".

Taču, lai cik diplomātiski niansēti nebūtu Ferhoigena izteicieni, Briseles nodoms ieviest pārejas periodus ir fakts. Tas ir tapis Vācijas un Austrijas iespaidā, kur virmo pārliecība, ka lētais darbaspēks no Polijas un Čehijas varētu šo valstu iedzīvotājiem atņemt darbu.

No Eiropas Komisijas ziņojuma izriet, ka uz labāk attīstītajām Rietumvalstīm emigrēs 3,9 miljoni cilvēku, No tiem uz Vāciju 2,5miljoni un uz Austriju 470 tūkstoši. Ziņojumā prognozēts, ka, atverot robezas, Vācijā līdz 2030.gadam varētu ierasties 2,5 miljoni Austrumeiropas iedzīvotāju, kas ir 3,5 procenti no valsts iedzīvotājiem. Pašlaik imigrantu skaits no Austrumeiropas Vācijā ir 0,6 procenti no visu iedzīvotāju skaita . Taču neatkarīgi eksperti runā , ka pirmajos gados ieceļotāju skaits varētu sasniegt 220.000 cilvēku, un pat šo skaitli daudzi sociologi uzskata par pārspīlētu .

Jāuzsver, ka poļu, Čehu un ungāru darba ņēmēji rietumos jau sen pieder pie ikdienas. Patreiz ES valstīs apmēram 300.000 legāli nodarbināto ir no Centrālās un Austrumeiropas kandidātvalstīm. Lielākā daļa no viņiem strādā Vācijā.

Taču pavisam citādās domās ir Austrijas ārlietu ministre Benita Ferrero Valdnere, viņa aizstāv septiņu gadu pārejas periodu, kura laikā darba ņēmēji no jaunajām savienības valstīm nevarēs strādāt Austrijā. "Protams, mūsu nostāja var mainīties, ja Austrijā būs nepieciešamas darba rokas", piebilst Valdnere.

Tikmēr Austrijā virmo jauni priekšlikumi, tagad arī pakalpojumu jomā noteikt ierobežojumus daudziem sektoriem, sākot ar apkopšanas dienestiem un līdz pat frizieru, krāsotāju, stiklotāju un fotogrāfu pakalpojumiem.

Džailss Merits, Forum Europe direktors norādījis, ka Eiropai varētu draudēt darbaspēka zaudēšanas krīze. Demogrāfi ir pastāvīgi brīdinājuši par to, ka dzimstības samazināšanās, dzīves ilguma palielināšanās un agrā aiziešana pensijā varētu radīt nopietnu problēmu, taču neviens šajos vārdos nopietni neieklausās.

Tā piemēram, Starptautiskā Darba Organizācija ir aprēķinājusi, ka kvalificētā darbaspēka trūkums modernajās rūpniecības nozarēs kopš 1998. gada ir izmaksājis 73 miljardus mārciņu.

Eksperti uzskata, ka ik gadu būtu nepieciešami no 3 līdz 5 miljoniem imigrantu strādnieku, lai Eiropas ekonomika nenonāktu Japānai līdzīgā stagnācijā. Eiropas sabiedriskā doma līdz šim nav spējusi pievērsties šai problēmai. Trūkst ne jau vienīgi datorspeciālistu un telekomunikāciju ekspertu. Arvien grūtāk ir atrast cilvēkus jebkuram darbam. Eiropas tūrisma nozarē vien trūkst no 4 līdz 5 miljoniem darbinieku.

Vēl pirms trim gadiem vidējais bezdarba līmenis ES sasniedza 11.5%, bet ap 2002.gada vidu tas varētu būt samazinājies līdz 7.6%.

ES pašlaik ir vakantas 800,000 ar elektroniku saistītas darba vietas, bet ap 2003.gadu darbaspēka trūkums šajā nozarē varētu būt sasniedzis 1.7 miljonus.

Arvien vairāk izskan brīdinājumi, ka būs apdraudēta Eiropas konkurētspēja pasaulē modernās tehnologijas un elektroniskā biznesa jomā. Vācija un Lielbritānija ir atvieglojusi imigrācijas kontroli attieksmē pret datorspeciālistiem.

Jauzsver, ka ekonomiskā attīstība eiro zonā ir ļoti atšķirīga. Plaukstošā īrija cer desmitgades pirmajā pusē nodarbināt ap 300,000 imigrantu, aizpildot aptuveni 75% no brīvajām darba vietām.

Par sava veida atbildi uz rietumnieku bailēm var uzskatīt Prāgas nodomu ieviest piecu gadu aizliegumu ārzemniekiem iegādāties nekustamo īpašumu, bet lauksaimniecībā izmantojamo Čehijas zemi Eiropas Savienības lauksaimnieki varēs iegādāties tikai pēc desmit gadiem. Arī Polijas, Čehijas un Ungārijas valdības nebūt nav gatavas ārzemniekiem, kaut arī tie būtu no Eiropas Savienības, pārdot zemi. Polijas padomnieks lauksaimniecības jautājumos sarunām ar ES Vladislavs Piskorzs skaidro, ka zeme Polijā ir aptuveni 10 līdz 40 reizu lētāka nekā Eiropas Savienības valstīs, un, ja tiks pieļauta brīva tirdzniecība ar zemi, tas novedīs pie tās cenu milzīga pieauguma. Paši poļi to pirkt vairs nevarēs atļauties un sāksies nekontrolējamas zemes spekulācijas.

Ungārijas vēstnieks ES Endre Juhazs, savukārt, saka, ka joprojām Ungārijā nav novesta līdz galam zemes reforma. Vēl neesot nokārtotas īpašuma tiesības, un kamēr šis process turpinās, nevarot būt nekādas runas par zemes pārdošanu ārzemniekiem. Oficiāli sarunu partneri noliedz, ka šīm abām prasībām būtu kāds sakars ar ES paplašināšanu, tomēr neoficiālās sarunās tiek atzīts, ka prasībām par pārejas periodiem kā no vienas tā otras puses ir ietekmējošs raksturs. Kā norāda analītiķi, lai arī reāli ne vienai, ne otrai pusei no brīvā zemes un darba spēka tirguas nopietnas briesmas nedraud, tomēr agrāko vēsturisko notikumu ietekmētās iracionālās bailes šobrīd īpaši uzkurina populisti savu politisko mērķu sasniegšanai.

Eiropas Savienības valstis 2001.gada 1.jūnijā vienojās par kopējo pozīciju zemes tirgus jautājumā: atļaut kandidātvalstīm nepārdot citu ES valstu iedzīvotājiem zemi un otrās mājas vēl piecus gadus, bet lauksaimniecībā izmantojamo un mežu zemi – septiņus gadus pēc to iestāšanās ES.

Žurnāla “Economist” grupas novērotāji šo piekāpšanos vērtēja kā “klusu darījumu” – kā kompensāciju ES valstu iespējamam aizliegumam septiņus gadus ielaist Austrumeiropas darba meklētājus. Francija, kas līdz šim pieprasīja zemes tirgus jautājumus izskatīt 2002. gadā kopā ar lauksaimniecības sadaļu, piekrita tieši šāda komplekta piedāvājumam. Arī tas, ka zemes jautājumu izskatīja “komplektā” ar septiņu gadu ierobežojumu noteikšanu kandidātvalstu darba meklētājiem ES, apstiprina šīs klusās vienošanās esamību. ES dalībvalstu vēstnieki ir vienojušies, ka pārejas periods varētu attiekties uz visām kandidātvalstīm, kas tādu pieprasīs.

Zviedrijas centieni paātrināt iestāšanās sarunas nesekmējas arī tāpēc, ka, atļaujot ierobežot zemes pārdošanu, neizdodas saņemt visu kandidātvalstu piekrišanu darbaspēka brīvas pārvietošanas ierobežojumiem. Piemēram, Igaunija, kur zemes tirgus liberalizēts pilnībā, (1.jūnijā) atteicās pieņemt ES noteiktos piecu līdz septiņu gadu aizliegumus viesstrādniekiem meklēt darbu Rietumeiropā. Darījums neizdodas...

Vienīgās kandidātvalstis, kas tam piekrita pirmajās dienās pēc Eiropas pārvietošanās brīvību pārkāpumu legalizēšanas, bija Čehija un Ungārija.

Visuzstājīgāk savas intereses ierobežojumu noteikšanā zemes pārdošanai izteica Polija, Ungārija un Čehija, kuras prasīja no 10 līdz pat 18 gadu ilgu liegumu nekustamā īpašuma pārdošanai ES pilsoņiem. Polija baidās, ka tie etniskie vācieši, kuru vecāki tika izraidīti no Polijas pierobežas Otrā pasaules kara beigās, vēlēsies nopirkt lielus lētās Polijas zemes gabalus. Otrs bažu iemesls – spekulācijas ar zemi, kas ir piecas līdz divdesmit reižu lētāka nekā aiz pašreizējās ES robežas.

Ungārijai ir vajadzīgi 10 gadi, lai daudzās sīksaimniecības apvienotos konkurētspējīgākās, bet spekulācijas ar zemi šo procesu traucēšot. Arī Slovākija un Bulgārija prasa pārejas periodu lauksaimniecības zemes un mežu iegādei.

Eiropas Komisija septiņu gadu periodu uzskata par pietiekošu, lai kandidātvalstis varētu pārstrukturizēt savu lauksaimniecību un palielināt vietējo zemnieku konkurētspēju. Vienlaikus tiek paredzēts pēc trim gadiem vēlreiz pārskatīt šādu pārejas periodu nepieciešamību, lai tos saīsinātu vai atceltu.

Arī pēdējās pievienojušās dalībvalstis baidījās, ka to zemes izpirks brīvdienu mājām vai medību vietām, kā tas notika Spānijā. Aizliegumu uz pieciem gadiem (no 1995. līdz 2000. gadam) pārdot zemi otras uzturēšanās vietas vajadzībām panāca Somija, Austrija un Zviedrija, bet pastāvīgu aizliegumu – Dānija.

Latvijai tiek pārmests tikai viens ierobežojums zemes pārdošanā – ES pilsoņiem kā fiziskām personām.

Saskaņā ar abiem Latvijas likumiem par darījumiem ar zemi (“Par zemes privatizāciju lauku apvidos” un “Par zemes reformu pilsētās”) zemi var pārdot ikvienam Latvijas pilsonim vai Latvijā reģistrētam uzņēmumam. Ar visām ES dalībvalstīm (izņemot Īriju, kura nav izrādījusi interesi) ir stājušies spēkā līgumi par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību. Tiem uzņēmumiem, kuros vairāk nekā 50% no pamatkapitāla pieder ES valstu fiziskajām un juridiskajām personām, nepastāv nekādi ierobežojumi zemes iegādei Latvijā. Kaut arī ES dalībvalstu pilsoņi likumā nav minēti, ES pašnodarbinātās personas var nodibināt viena īpašnieka uzņēmumu un tad iegādāties zemi. Tātad faktiski zeme jau tagad, pirms iestājas ES, var tikt pārdot ES valstu pilsoņiem.

Pēc Zemesgrāmatas departamenta datiem no 1997.gada 1.jūlija līdz pagājušā gada beigām ārzemju firmām pārdoti 17 tūkstoši hektāri lauku un pilsētu zemes, kas ir mazāk nekā 0,3% no lauku un mežu zemes. Cik tas apdraud lauksaimniekus rajonos, kur visvairāk ārzemnieki pirkuši zemi, ir nākamās publikācijas temats.

Sarunu sadaļa “Brīva kapitāla kustība" 17. maijā tika provizoriski slēgta, un Latvija pievienojās tām četrām kandidātvalstīm, kuras ir spējušas šo sadaļu slēgt. Tas, ka Latvija sarunās ar ES nebija izvirzījusi prasību pēc pārejas perioda, tikai tagad ir izsaucis dalītu sabiedrības reakciju.

Pēc sarunu slēgšanas Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome (LOSP) protestē pret šādu nostāju, kas ir pretrunā ar Latvijas lauksaimnieku interesēm. Tā iebilst pret plānoto zemes iegādes ierobežojumu atcelšanu ES pilsoņiem no 2003.gada 1.janvāra. Savā vēstulē Saeimai un Ministru Prezidentam LOSP aicina saglabāt patreizējo zemes tirgus likumdošanas bāzi.

“ĀM iecerējusi atrisināt lauksaimniecības problēmas, izpārdodot Latvijas zemi ES pilsoņiem un šādā veidā parādot lojalitāti ES,” sacīja Latvijas zemnieku federācijas priekšsēdētājs Pēteris Kalniņš. Zemnieki atbalstītu ierobežojumu atcelšanu no tā brīža, kad Latvija iestājas ES vai arī pēc pārejas periodiem, nevis laikā, kad paši Latvijas lauksaimnieki būtu gatavi iegādāties zemi.

Saeimas lauksaimniecības un mežsaimniecības apakškomisijas priekšsēdētāja Anna Seile iespēju ārzemniekiem iegādāties zemi Latvijā nevērtē negatīvi, bet uzskata, ka ierobežojumus zemes pārdošanai ārzemniekiem nevajadzētu atcelt līdz zemes reformas beigām. Turklāt arī pašreizējie ierobežojumi pārāk viegli apejami. Arī Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs, deputāts Māris Sprindžuks ir nobažījies par zemnieku pašreizējo stāvokli, kad visvairāk līdzekļu jāiegulda saimniecības tālākā attīstībā, tehnikas iegādei un zemei vienkārši trūkst naudas.

Latvijas sarunvedējs Andris Ķesteris neredz nekādu vajadzību pārskatīt zemes pilnīgas liberalizācijas jautājumu: “Pirmkārt, neviens man līdz šim devis pierādījumus, ka zemes pārdošana ārzemniekiem ir devusi ļaunumu. Otrkārt, kad šo sarunu sadaļu apstiprinājām un kad tā bija atvērta (un izlasāma internetā), principiālu iebildumu nebija – tagad, kad sarunas beigušās, tad pēkšņi pamodušies zemes aizstāvji. Treškārt, neviens netraucē Latvijas pilsoņiem pirkt zemi, un, acīmredzot, līdz Latvijas iestājai ES šeit valdīs pašreizējie zemes tirgus noteikumi.”

Mīļā miera labad varētu paziņot, ka vilciens jau aizgājis un ka pēc tam nav jēga klaigāt uz perona. Tomēr iestāšanās sarunu procedūra pieļauj atvērt jau provizoriski slēgtās sadaļas, ja tajās radušās problēmas. To var darīt arī Eiropas Komisija, ja tā uzskata, ka kandidātvalsts nepilda savas saistības. Tātad 4.vagonam durvis slēgtas un aizplombētas, bet vilciens ar 31 vagonu līdz iestāšanās brīdim vēl stāv robežstacijā. Jautājums ir: vai ir pietiekams iemesls noraut plombu?

"Dagens Industri" - 2001.09.03. Lietuva ir atteikusies gandrīz no visām savām prasībām pēc pārejas periodiem, lai paātrinātu iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību.

Igaunija ir atcēlusi prasību ļaut saglabāt beznodokļu tirdzniecību līdz 2010. gadam.

ES Komisija ir noraidījusi Latvijas prasību pēc pārejas periodiem, ko tā pieprasīja, lai varētu izpildīt ES vides likumus. Runa cita starpā ir par prasībām, kas ir izvirzītas degvielas kvalitātei, gruntsūdeņu aizsardzībai, putnu aizsardzības rajoniem, bīstamajiem atkritumiem un rūpniecības izmešiem. Latvija uz to atbildējusi, saīsinot pieprasītos pārejas termiņus.

Baltijas valstīm visgrūtākā sarunu nodaļa ir vide un konkurences likumi. Lai varētu izpildīt vides likumus, Igaunija ir aplēsusi, ka nākamajos desmit gados nāktos ieguldīt 60 miljardus igauņu kronu. Baltijas valstis uzskata, ka lielos ieguldījumus vidē vajadzētu veikt garākā laika posmā. Šī ir arī vienīgā sfēra, kur Lietuva ir saglabājusi piecas pārejas prasības, tostarp par notekūdeņu attīrīšanu.

Diskusija par pārejas periodu ieviešanu ir vairojusi neuzticību kandidātvalstu iedzīvotāju vidū: tā piemēram Čehijas iestāšanos Eiropas Savienībā atbalsta vienīgi 39 procenti iedzīvotāku, Polijā eiroskeptiķu skaits ir pieaudzis līdz 30 procentiem, Igaunijā pret dalību Savienībā pēc jaunākās aptaujas datiem noskaņoti 54 procenti aptaujāto, Latvijā, savukārt, 33 procenti .

Izmantoti LR ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļas ārzemju preses pārskati .