Vai centrbēdzes spēki saskaldīs Eiropas valstis lielākos vai mazākos reģionos, kas neatbilst to pašreizējām robežām?

Neapstrīdami, ka nākotnes Eiropā reģioni spēlēs arvien noteicošāku lomu, aizstāvot savas intereses iepretim centra interesēm. Attīstoties pārobežu reģionālajiem sakariem, daudzviet atmirs nacionālo valstu robežas. Ja šīs prognozes ir pareizas, tad reģionālisms XXI gadsimta Eiropā aizstās nacionālismu. Citiem vārdiem, nākotne piederēs nevis vāciešiem, spāņiem vai angļiem, bet gan bavāriešiem, baskiem vai velsiešiem.

Par Rietumeiropas reģionu pieaugošo ietekmi liecina 1994.gadā Briselē nodibinātā Eiropas Savienības reģionālā komiteja. Tajā ietilpst 189 reģionu pārstāvji no Flandrijas līdz Sicīlijai un no Korsikas līdz Skotijai. Eiropas Komisijai reģionālās komitejas ieteikumi nav saistoši, taču konsultācijas ir obligātas sociālos, kultūras, izglītības un vides aizsardzības jautājumos.

Kur radies reģionālisma spēks, kas pēdējos gadu desmitos ieguvis tādus apmērus, ka draud aizēnot gadsimtos veidojušās nacionālās valstis?

Pēckara Vācijā, pieņemot jauno demokrātisko Konstitūciju 1949.gadā, tās autori izšķīrās radīt jaunu decentralizētu politisko iekārtu, kas novērstu autoritāra nacionālisma atdzimšanu. Līdzīgā veidā Spānija, pēc Franko režīma krišanas, piešķīra ievērojamas autonomijas tiesības katalāņu, basku un vēlāk arī citām zemēm. Kopumā 17 Spānijas reģioniem ir sava valdība, savs parlaments, sava galvaspilsēta un savs karogs. Beļģijā flāmu, valoņu un pat pierobežas vācu reģioni bauda plašas autonomijas tiesības.

Kā definēt vārdu "reģions"? Dažviet to nosaka ģeogrāfiskais izvietojums, citur etniskās piederības, kopējas kultūras vai valodas faktori.

Arī Latvijā mūsu valsts sākumposmā pēc Latgales atdalīšanās no Vitebskas guberņas, redzīgākie Latgales politiķi noteica prasības, uz kuru pamata Latgale apvienojās ar pārējiem Latvijas novadiem. Būtiskākās prasības bija tiesības uz savu pašpārvaldi, pašnoteikšanās tiesības valodas, ticības, baznīcas, skolu un saimniecības jautājumos. Neraugoties uz Latgales politiķu (F.Kempa, F.Trasuna u.c.) nesavtīgo darbu, ne visas prasības Saeima akceptēja, tomēr Latgales novads baudīja ierobežotas pašnoteikšanās tiesības, kas dila ar K.Ulmaņa nākšanu pie varas un beidzās ar vienotā valsts valodas režīma ieviešanu padomju okupācijas laikā 1956.gadā.

Laika gaitā Latgalē izveidojusies sava rakstu valoda, bet šā gadsimta 20. un 30. gados arī normēta runas forma. Endzelīna valodniecības skolas piekritēji to dēvē par latgaliešu dialektu, respektīvi, augšzemnieku latgaliešu izlokšņu kopumu. Taču dialekts vai izloksne nav normēta. Latgaliešu rakstu valoda un uz tās pamata veidojusies runas forma ir normēta, tā veidojusies kā virsdialekta slānis. Pamatoti latgaliešu valodu varam dēvēt arī par Latgales reģiona valodu.

Vai pastāv nepieciešamība pēc latgaliešu normētās rakstu vai runas valodas līdztiesības Latgales ielu, iestāžu nosaukumos? Vai mūsdienās būtu jācenšas pēc 1921.gadā pieņemto noteikumu "Par latgaliešu dialekta lietošanu" iedzīvināšanas?

Jautājums par latgaliešu rakstu valodas apgūšanu skolās ir jārisina valsts līmenī. Taču pirmkārt Saeimai ir dokumentāli jādefinē, kas ir Latgale un latgalieši. Definējums un nosaukums būtu jālieto arī visos dokumentos.

Pēdējā laikā diemžēl ļoti maz veikti pētījumi Latgales latviešu un cittautiešu vidū. Var piminēt LU ģeogrāfijas studenta A.Mackēviča aptauju, ko viņš 1991.gadā veica 32 Latgales skolās. No tās izriet, ka 88% aptaujāto skolēnu un skolotāju sevi pirmkārt uzskata par latgalieti. Pamatoti rodas jautājums, vai varam runāt par Latgales latviešiem kā par latviešu tautas subetnosu? 1/3 skolēnu nebija pretenziju pret mācību priekšmetu pasniegšanu latgaliski.

1997.gadā Latgales Pētniecības institūta konferences dalībnieki vērsās pie Saeimas ar aicinājumu likumā par valsts valodu garantēt vienlīdzīgas tiesības latviešu literārajai valodai un latgaliešu valodai Latgales teritorijā, kā arī ar likuma spēku garantēt latgaliešu valodas kā obligāta mācību priekšmeta pasniegšanu Latgales skolās.

1992.gadā Eiropas Padome pieņēma Eiropas reģionālo un minoritāšu valodu hartu. Tās galvenā doma - reģionālā valoda ir vēsturiski mantota, nozīmīga garīga kultūras vērtība, tās aizsargāšana ir ieguldījums Eiropas kultūru bagātību un tradīciju saglabāšanā. Reģionālās vai minoritāšu valodas ir tās, kuras "noteiktā valsts teritorijā tradicionāli lieto tie šīs valsts iedzīvotāji, kuri veido skaitliski mazāku grupu nekā pārējā valsts iedzīvotāju daļa". Latvijas teritorijā minoritāšu valodas termins atbilstu lībiešu, baltkrievu, poļu un arī krievu valodas lietotājiem vecticībniekiem Latgalē, jo "migrantu valodas" hartas definīcijā netiek uzskatītas ne par reģionālo, ne arī minoritāšu valodu. Latgaliešu valoda pamatoti atbilst reģionālās valodas statusam, taču tikai tādā gadījumā, ja tā netiek uzskatīta par "valsts oficiālās valodas dialektu", kā to paredz Latvijas Republikas valsts valodas likumprojekts. Tautas valodā runājot, atbildīgās personas Valodas likumu izstrādājot, ar latgaliešu prasībām apietas kā ar karstu kartupeli. Jājautā, vai tā ir nespēja vai apzināta nevēlēšanās Eiropas daudzkrāsainajā valodu saimē ļaut latgaliešu valodai ieņemt vietu, ko tā, neskatoties uz gadu desmitu aizliegumiem, ir sev izcīnījusi. Laiks rit. Aiziet tā paaudze, kurai latgaliešu mēle nereti bija vienīgais sazināšanās veids. Izspiesta no masu medijiem, bez iespējām apgūt tās rakstību un degradēta par folkloras kopu un skatuvisku uzvedumu valodu, tā katru dienu neatgriezeniski zaudē savu īpatnējo skanējumu. Latgales reģionālās politikas un valodas jautājums ir visnotaļ akūts. To atzīst novada pašvaldību vadītāji un politiķi, kuru vēlētāju bāze atrodas šajā reģionā, taču tai nav ievērojama lobija Latvijas politiskajā elitē.

Jācer uz izmaiņām, Latvijai integrējoties ES, kas Latgales reģiona pārstāvjiem dos aizvien lielākas iespējas iekļauties ES reģionālās politikas struktūrās.

Raksta autors ir Latgales Pētniecības institūta biedrs, strādā Radio Brīvā Eiropa redakcijā Prāgā

Teksts zem kartes: No ES dzīvojošajām minoritāšu valodām izceltas tikai dažās, bet UNESCO apdraudēto valodu sarakstā iekļautas 94 Eiropas valodas un dialekti. To skaitā 25 somugru, 43 indoeiropiešu, 6 turku valodas - dialekti, kalmiku, Kipras arābu, basku, čigānu, 7 Eiropas ebreju runas veidi un 9 diasporu dialekti.

No 1990.gadam līdz 1993.gadam ES tika īstenotas pētniecības programmas Mercator un EMOL, kuru secinājumos konstatēts, ka ES valstīs pastāv 47 reģionālās un minoritāšu valodas. Patlaban Briselē darbojas 160 reģionālās pārstāvniecības.

Informācija kartē:

Vācija.
Vairākās Vācijas zemēs, piemēram, Bavārijā runā reģionālos vācu valodas dialektos (švābiski, bavāriski utt.) minoritātes valodas tiesības ir ziemeļos dāņu valodai. Sorbi ir slāvu tauta, skaitā ap 70 000, Vācijas dienvidaustrumos. Izdod avīzes, grāmatas, ir sorbu skolas.

Nīderlande.
Frīzi, skaitā ap 400 000, dzīvo Nīderlandē un mazliet arī Vācijā. Frīzu valoda ir otra oficiālā valoda attiecīgajā provincē ar plašām tiesībām.

Šveice.
Daudznacionāla valsts, kurā runā vācšveiciešu, frankošveiciešu, retoromāņu valodās uz pilnīgas līdztiesības pamata.

Beļģija.
Daudznacionāla valsts, kurā lielākās valodas ir flāmu, valoņu un vācu, arī luksemburgiešu (Moselle Franconia).

Francija.
Ziemeļaustrumos runā elzasiešu un lotringiešu valodās. Ziemeļaustrumos - bretoņi, kopskaitā ap 700 000, ir ķeltu grupas tauta. bretoņiem ir salīdzinoši maz valodas autonomijas tiesību. Tikpat kā nav bretoņu valodas skolu, salīdzinoši maz izdod avīžu un grāmatu.

Spānija.
Galisiešus reizēm apvieno ar spāņiem. Valoda radniecīga ar spāņu un portugāļu. Itin plašas valodu lietošanas tiesības. Baski, kopskaitā ar 700 000, dzīvo galvenokārt Spānijā, nedaudz Francijā. Spānijā ir salīdzinoši vairāk autonomijas tiesību un tā arī skaitās oficiālā valoda Basku provincē. Kataloņi, kopā ap 5 miljoniem, dzīvo Spānijā. Valoda tuva spāņu valodai, katloņiem ir plaša valodas pietlietošana. Nedaudz dzīvo ari Francijā, kur tiesību mazāk.

Itālija.
26 valodas, piemēram, korsikāņu, sicīliešu, ladīņu, ocitāniešu u.c., bet vairākas ir stipri apdraudētas.

Lielbritānija.
Velsieši, aptuveni 540 000, bauda salīdzinoši plašas tiesības. Velsiešu valodai ir oficiāls statuss Velsā ar plašu pielietojumu. Diemžēl asimilācijas rezultātā valodas zinātāju un lietotāju skaits samazinājies. Skotu gēlu valodā runā tikai ap 90 000. Valoda tiek lietota arī skolās, baznīcā, iespieddarbos. Lietotāju skaits samazinās.

Īrija.
Kaut arī īru valoda ir valsts valoda Īrijā, tomēr to lieto tikai ar 20% īru. Ļoti maz to lieto ģimenē un sadzīvē. Īpaša īru valodas aizsardzības politika nav spējusi palielināt valodas lietotāju skaitu.

Dānija.
Fārerieši, nepilni 50 000, savulaik gandrīz atdalījās no Dānijas, tagad bauda visplašāko autonomiju. Ir savas skolas, avīzes, politiskās partijas. Fāreru valoda salās ir galvenā.

Somija.
Sāmi jeb lapi (ap 50000) dzīvo Norvēģijā, Zviedrijā un Somijā. Ir sāmu skolas, grāmatas, dievkalpojumi un pašpārvalde.