Eiropas Savienībai (ES) nav konstitūcijas šī vārda tradicionālajā izpratnē. Tomēr ES var uzskatīt par daļēji konstitucionālu veidojumu. ES konstitucionalizāciju ir veicinājusi Eiropas tiesas darbība. Savukārt tās spriedumus valstu konstitūcijās iedzīvinājušas nacionālās tiesas, tādējādi veicinot ES konstitucionalizāciju.

Tā grāmatā "The Political Systems of the EU" (1999) raksta Saimons Hiks (Simon Hix). Tālākā tekstā sniegšu grāmatas nodaļas par ES tiesisko sistēmu un Eiropas tiesu konspektīvu izklāstu.

ES likumi veido atsevišķu tiesību sistēmu. Lai gan tā atšķiras no pārējām, tā ir cieši integrēta starptautisko tiesību sistēmā un ES dalībvalstu tiesību sistēmās.

ES likumdošana izriet no vairākiem avotiem:

• primārie dokumenti, jeb vissvarīgākie līgumi starp ES dalībvalstīm (piem., Romas līgums, Parīzes līgums, u.c.);
• otršķirīgie dokumenti, kurus pieņem Eiropas Parlaments, Eiropas Padome un Eiropas Komisija. ES līgums nošķir piecus dažādus šo dokumentu veidus. Noteikumi, direktīvas un lēmumi ir saitoši dalībvalstīm un tie jāakceptē bez izmaiņām. Savukārt rekomendācijām un viedokļiem nav saistošs raksturs;
• vispārējie principi, kas izriet no ES vispārējiem principiem un dalībvalstu konstitūcijām. Šeit var nošķirt četrus galvenos principus: administratīvā un likumdošanas legalitāte, ekonomiskās brīvības, cilvēktiesības un politiskās tiesības.

Eiropas tiesa atrodas Luksemburgā. Tajā darbojas 15 tiesneši - viens no katras dalībvalsts, un deviņi ģenerāladvokāti. Tiesnešus un ģenerāladvokātus dalībvalstu valdības ieceļ uz sešiem gadiem. Ik pēc trīs gadiem tiesneši daļēji tiek nomainīti.

Piecām lielajām dalībvalstīm visu laiku ir pa vienam ģenerāladvokātam, kamēr pārējie četri ģenerāladvokāti tiek iecelti rotējošā kārtībā no mazajām dalībvalstīm.

Eiropas tiesas darba apjoms ir iespaidīgi pieaudzis. No 79 lietām 1970.gadā līdz 354 - 1994.gadā. Lai tiktu galā ar pieaugošo lietu skaitu, 1989.gadā tika izveidota Pirmās Instances tiesa. Taču tā drīz kļuva tikpat pārslogota, cik Eiropas tiesa. Eiropas tiesa iedibināja procedūru, kas ļauj lietu izskatīt "palātā" un neprasa pilnu sēdi. Tiesai ir četras trīs tiesnešu palātas un divas - septiņu tiesnešu palātas. Tāpat, līdzīgi kā ASV, ieviesta prakse, kas ļauj Eiropas tiesai noraidīt lietu, ja tā uzskata, ka to var atrisināt nacionālā tiesa. Par spīti šiem pasākumiem, lietas Eiropas tiesā tiek izskatītas ilgi. Taču, lai veiktu jebkādas fundamentālas reformas būtu nepieciešami ES līguma labojumi.

1986.gadā Eiropas tiesa savā spriedumā ES pamatlīgumus nosauca par "konstitucionālo hartu".

Šīs konstitūcijas centrālie principi ir ES likumu tiešā ietekme un primārums. Šie principi ir klasiskas doktrīnas federālā tiesību sistēmā. Pielietojot šos principus, Eiropas tiesa kļuvusi par centrālo aktieri ES sistēmas ekonomiskajā un politiskajā integrācijā.

ES nav ārējas suverenitātes, kā arī tai nav leģitīma monopola koerciatīvās varas lietošanai, lai piespiestu pildīt tās likumus. Tomēr Eiropas tiesas darbība veicinājusi ES līdzību valstij abās minētajās jomās.

Ārpolitiski ES ir formāls spēks slēgt līgumus ar trešajām pusēm. Tāds, piemēram, ir noslēgts starp ES un EFTA dalībvalstīm.

Savukārt koerciatīvās varas izmantošanas sfērā Eiropas tiesa ir noteikusi, ka dalībvalstīm ir jāpieņem ES likuma prasībām atbilstoša likumdošna. Taču, lai īstenotu koerciatīvo varu, ES nav nepieciešama sava policija. ES vienkārši uzliek par pienākumu dalībvalstīm rīkoties, lai tās likumi tiktu pildīti, vajadzības gadījumā iesaistot atiecīgās valsts iekšlietu struktūras.

ES konstitūcijas iekļaušana nacionālajās tiesību sistēmās notiek gan kvantitatīvā, gan kvalitatīvā izpratnē.

Kvantitatīvi tas izpaužas palielinoties gadījumu skaitam, kad nacionālās tiesas prasa Eiropas tiesas lēmumu, pirms attiecīgā lieta tiek izskatīta nacionālajā tiesā. No 1961.gada līdz 1994.gadam tādu gadījumu skaits, kad nacionālās tiesas savos spriedumos atsaucas uz Eiropas tiesas lēmumu, palielinājies līdz pat 200 lietām gadā.

Savukārt kvalitatīvi ES un valstu nacionālo tiesību sistēmu integrācija izpaužas nacionālajām tiesām pakāpeniski akceptējot ES tiesību sistēmas primārumu pār nacionālo likumdošanu un konstitūcijām.

Saimons Hiks nošķir piecas koncepcijas, kas skairdo, kāpēc nacionālās valstis un to tiesas akceptē Eiropas tiesas doktrīnas.

Saskaņā ar pirmo koncepciju, tas notiek tīri formālu un strukturālu iemeslu dēļ.

Otra koncepcija Eiropas tiesu uzlūko gan kā legālā formālisma īstenotāju, gan kā "politisku" aktieri, kuram piemīt savas institucionālās intereses un politiskās simpātijas. Institucionālās intereses izpaužas Eiropas tiesas tieksmē stiprināt tās pozīcijas attiecībā pret citām institūcijām. Izmantojot nacionālo tiesu atsauksmes, Eiropas tiesa attīsta politiku tajās jomā, ko līgumi reglamentē vāji vai nereglamentē nemaz, sadalot kompetenci starp ES un dalībvalstīm. Eiropas tiesa izmanto katru iespēju veicināt ES integrāciju, rēķinoties ar to, ka politiskā un ekonomiskā integrācija kādu dienu Eiropas tiesu pārvērtīs par Augstāko tiesu. Iespējams, līdzīgu ASV Augstākajai tiesai.

Vēl cita koncepcija ES konstitucionālo attīstību uzlūko kā dalībvalstu nacionālo tiesu stratēģiskās uzvedības rezultātu. Proti, nacionālās tiesas ES tiesību sistēmu izmanto savu interešu īstenošanai.

Arī šeit tiek nošķirtas vairākas pieejas. Pirmā saka, ka daudzās Eiropas valstīs tiesām nav izšķirošas varas. Tādēļ, savas lomas stiprināšanai, tās spriedumos izmanto atsauces uz Eiropas tiesas lēmumiem. Otra pieeja uzskata, ka tiesām dažādās valstīs pastāv politiski ierobežojumi. Proti, tiesām jāzina, kāda ir varas struktūru attieksme pret Eiropas tiesu. Ja nacionālā tiesa ignorē šo attieksmi, tā var izaicināt parlamentu pieņemt sev nelabvēlīgus lēmumus. Trešā pieeja uzsver, ka katrā nacionālajā tiesu sistēmā augstākām un zemākām tiesām ir dažādas institucionālās iniciatīvas attiecībā pret ES tiesību sistēmu. Izvirzīta hipotēze, ka zemākas instances tiesas mēdz piemērot ES likumus, lai palielinātu to prestižu un varu attiecībā pret augstākām tiesu instancēm. Taču kopumā pētnieki secina, ka atsauces uz Eiropas tiesas lēmumiem biežāk piemēro nacionālo valstu apelācijas tiesas.

Ceturtā koncepcija saka, ka Eiropas tiesas doktrīnu pieņemšana nacionālajās valstīs noteic transnacionālo prāvnieku - lielo kompāniju uzvedība un intereses. Eiropas tiesas darbība saskan ar transnacionālo kompāniju mērķiem - iegūt plašāku un liberālāku tirgu, iespējams, ignorējot atsevišķu valstu intereses un vajadzības.

Piektā koncepcija pauž, ka ES konstitucionālā attīstība ir bijusi apzināta nacionālo valdību īstenota stratēģija. Proti, valdības ar nolūku ir ļāvušas Eiropas tiesai, nacionālajām tiesām, transnacionālajiem prāvniekiem attīstīt ES legālo integrāciju, jo šāda attīstība atbilda valdību ekonomiskajām un politiskajām interesēm. Tomēr, lai gan reti, ir bijušas domstarpības starp Eiropas tiesu un nacionālaj;am valdībām par ES tiesību jautājumiem. Šādas domstarpības valdībām bijušas arī ar nacionālajām tiesām. Tas nozīmē, ka tiesas piemērojas valdībām, vai arī valdības akceptē tiesu lēmumus, jo tas atbilst ilglaicīgām interesēm.

Eiropas tiesa ievērojami sekmējusi ES politisko un ekonomisko integrāciju. Tomēr vēl nevar prognozēt, kādā apjomā tās loma palielināsies nākotnē. Tas saitīts ar ES noteikto paplašināšanos austrumu virzienā. Lai sekmīgi notiktu šī reforma, jāveic ES iekšējo struktūru darbības pārskatīšana.