Jau pagājuši astoņi mēneši kopš ASV prezidents Dżordżs Bušs pasludināja aktīvās karadarbības beigas Irākā. Bet vienota viedokļa par to, kā šai valstij veicas ar dzīves normalizēšanu, joprojām nav. Lūk, kāds ir Šarifa Ali bin al-Husseina skatījums uz notikumiem Irākā, kur savulaik valdnieka tronis piederējis viņa dzimtai.

Šarifs Ali bin al-Husseins ir pēdējā Irākas karaļa brālēns. Tas bija 1958.gads, kad Irākā tika gāzta monarhija. Britu ieceltais karalis Feisals II tika nogalināts, bet karaļa radinieki, ieskaitot mazā al-Husseina ģimeni, aizbēga uz Jordāniju. Dzīvojot trimdā, al-Husseins stājās priekšgalā Konstitucionālās Monarhijas kustībai, norādot - ja irākieši atkal gribētu savā valstī karali, tad viņš šos pienākumus būtu gatavs uzņemties. Savā dzimtajā zemē 47 gadus vecais al-Husseins atgriezās vasarā. Bet ko tad viņš par redzēto saka?

ASV ieceltās administrācijas darbu Irākā al-Husseins vērtē diezgan kritiski. Viņš domā, ka kļūdu pilns bija jau pats sākums. Viņš piekrīt tiem, kuri uzskata, ka vairums tagadējo Irākas problēmu saistītas ar ASV nevēlēšanos nodot varu pašu irākiešu rokās. Tas esot arī bijis viens no iemesliem, kāpēc Šarifs Ali bin al-Husseins atteicies no līdzdalības amerikāņu apstiprinātajā Irākas pagaidu pārvaldes padomē.

Pats būdams bijušais trimdas irākietis, al-Husseins domā, ka Amerika pārāk daudz uzticas Irākas emigrantu devumam. Šiem, no ārzemēm atbraukušajiem cilvēkiem nav īstas ietekmes valstī - tā radio “Brīvā Eiropa” żurnālistam Valentīnam Mitem Bagdādē teica al-Husseins.
“Manuprāt, ASV vadītā koalīcija izdarīja kļūdu, atsaucot šeit trimdas līderus un izraugot viņus amatos, proti, Pārvaldes padomē. Mana pozīcija vienmēr bijusi tāda, ka amerikāņiem vajadzēja izmantot irākiešus, kuri pavadījuši Irākā visu savu dzīvi, kas ir pazīstami vietējā līmenī, kas var ietekmēt sabiedrības viedokli un kas tiktu cienīti,” saka al-Husseins.

Vēl viņam šķiet, ka, izraugot irākiešu veidoto Pārvaldes padomi, amerikāņi nav vis likvidējuši, bet pastiprinājuši etniskās un reliģiskās atšķirības, kuras var Irākā radīt tālākas konfliktsituācijas. ASV, paklausot trimdas irākiešiem, atbalsta politiskās partijas, kas dibinātas uz reliģiskajiem principiem: “Ja jau tas, ka cilvēku izvēlē par pamatu tiek ņemta reliģija vai rase, ir tik fantastiski, tad varbūt to vajadzētu ieviest arī Savienotajās Valstīs. Bet tur, protams, tas neeksistē. Tad kāpēc kaut ko tādu vajag atbalstīt Irākā?” vaicā al-Husseins un turpina: “Amerikāņi turpina iejaukties Irākas iekšējā politikā, finansējot politiskās partijas un dodot izvēlētajām personām varu, bet, manuprāt, šī politika ir izgāzusies.”

Iespējams, Šarifs Ali bin al-Husseins tā runā, cerot, ka irākieši, ja viņiem būtu iespēja, izšķirtos par monarhijas atjaunošanu. Ne viens vien Irākā vēl atceras vecos labos laikus, kad viņiem bija karalis. Taču patiesībā irākiešu nostāja šajā jautājumā nav skaidra. Jāņem vērā arī tas, ka al-Husseins ir no sunnītu musulmaņiem, bet Irākā dzīvo vairāk šīītu mususlamņi. Bet, iespējams, pēdējā Irākas karaļa brālēnam vēl jāpagaida, lai to noskaidrotu, jo, kā viņš teica radio Brīvā Eiropa” korespondentam: “kad amerikāņi aizies, Irākas tauta būs brīva savā izvēlē.”