Šonedēļ ANO Bērnu fonds (UNICEF) nāca klajā ar jaunāko ziņojumu par "Bērnu stāvokli pasaulē". Pasaules valdības tiek aicinātas gādāt, lai bērniem būtu pieejama izglītība, kas ir svarīgs faktors valstu sociāli ekonomiskajai attīstībai. Eksperti īpaši izcēluši kādu satraucošu tendenci – katru gadu dažādu iemeslu dēļ skolas pamet miljoniem meiteņu. Piemēram, Tadžikistānā un Uzbekistānā daudzi bērni
un pusaudži pamet mācības, lai pelnītu iztiku. Likums gan aizliedz iesaistīt bērnus smagos fiziskos darbos, taču likumdošana nespēj viņus noturēt skolas solā, ja nabadzības dēļ bērni ir spiesti strādāt.

Gandrīz ikvienā tirgū Uzbekistānā vai Tadžikistānā katru dienu var redzēt 11 līdz 14 gadus vecus bērnus, kuri pārdot maizi un dārzeņus, vai piedāvā ar divričiem izvadāt preces un citas lietas. Citi mazgā mašīnas un spodrina kurpes. “Lūdzu, pērciet manu maizi! Svaiga maize! Maizīte gatavota no piena un sviesta!” - tā tirgū pusaudži uzrunā ikvienu potenciālo pircēju.

Bet 14 gadus vecā Šahnoza pārdot saldumus un kafiju uz ielas Tadžikistānas galvaspilsētā Dušanbe. Tāpat kā citiem pusaudžiem, arī viņai nav darba līguma, kas noteiktu konkrētu darba samaksu un darba dienas ilgumu: “Es pārdotu cepumus, vafeles un kafiju no pieciem vai sešiem rītā līdz pat vakaram. Es neeju skolā. Biju domājusi pabeigt deviņas klases. Bet nomira mans tēvs, un mums pašiem bija jāsāk rūpēties par sevi. Man ir divas māsas un divi brāļi, un mēs visi esam kļuvuši par ielu tirgotājiem. Mani ienākumi ir 3 – 4 somoni dienā, tas ir aptuveni viens dolārs, un es pērku miltu un citu pārtiku.”

Pusaudži stāsta, ka pelnīt naudu viņus spiež nabadzība. Daži ir vienīgie maizes pelnītāji ģimenē, jo tēvs devies darba meklējumos uz Krieviju un mājās iegriežas reizi gadā. Citi nāk no lielām ģimenēm, kur vecāki nespēj visus bērnus pabarot. Pusaudži žēlojas, ka daži cilvēki nesamaksā par padarīto darbu, bet viņi nevar griezties pēc palīdzības, jo viņi strādā nelegāli.

Tadžiku vidusskolas skolotāja Sajora radio “Brīvā Eiropa” korespondentam Uzbekistānas metropolē Taškentā atzina, ka bērni tiek ekspluatēti, taču neviens neaizdomājas par viņu tiesībām un labklājību: “Es redzu daudzus bērnus, kuri ir sīki un vāji, taču viņi strādā tādus smagus darbus, kurus reizēm nespēj paveikt pat pieaugušie. Viņi mazgā automašīnas, meitenes kopā ar mātēm strādā par apkopējām. Viņi par niecīgu samaksu mazgā un tīra citiem cilvēkiem. Bet neviens nesatraucas par viņu veselību.”

Tadžikistānas prezidenta administrācijas Jaunatnes, sporta un tūrisma departamenta vadītājs Ibods Rahimovs atzīst, ka problēma pastāv, un to nevar ignorēt. Viņš piebilst, ka līdzīgas problēmas ir visās NVS valstīs. Savukārt Uzbekistānas izglītības ministrijas augsta ranga ierēdnis Anvars Zokirovs apgalvo, ka viņa valstī nelegāls bērnu darbs netiek plaši izmantots: “Mūsu valstī ikviens bērns ir reģistrēts, un tā šeit nav plaši izplatīta problēma.”

Tomēr katru gadu rudenī, gluži kā padomju laikos, uzbeku un tadžiku varas iestādes izdot rīkojumu par mācību iestāžu slēgšanu, un skolēnu un studentu nosūtīšanu ražas vākšanas darbos uz kokvilnas laukiem. Nedēļām ilgi jaunieši ir spiesti dzīvot barakās, kur dažreiz nav pat ūdens un elektrības, bet par savu darbu viņi saņem niecīgu algojumu.

Par šo jautājumu Tadžikistānas un Uzbekistānas ierēdņi visai negribīgi runāja ar radio “Brīvā Eiropa”. Cilvēktiesību aktīvisti nosoda abu valstu valdības par pusaudžu lētā darba spēka izmantošanu. Savukārt varas iestādes kritiku ignorē. Bet tikmēr pusaudžu meitene, saldumu tirgotāja Šahnoza no Dušanbe cenšas nedomāt par savu nākotni: “Man nav nekādu sapņu. Man nepatīk, ka policisti aizliedz man strādāt. Es gribu, lai viņi liek man mieru. Man vajag mazliet naudiņas – divus, trīs somonus, ko ik vakaru aiznest mājās.” Tā 14 gadus veca tadžiku meitene, kurai droši vien ir kāds sapnis un vēlmes, bet tiem šobrīd nav vietas viņas dzīvē, jo jāpalīdz uzturēt ģimeni.