Sadama Huseina notveršana izraisījusi ļoti atšķirīgas reakcijas dażādās valstīs un arī vērtējumi par notikumu iespējamo attīstību Irākā stipri atšķiras.

Amerikāņu reakciju raksturo prieks un atvieglojums par ilgi meklētā bijušā Irākas diktatora apcietināšanu. Prezidenta Dżordża Buša valdība to uzskata par savu lielāko panākumu Irākā kopš Sadama reżīma gāšanas. Līdzīgi reaģējuši arī Eiropas valstsvīri. Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs sacīja: "Sadama vara ir zudusi. Viņš nekad vairs neatgriezīsies pie varas. Irākas tauta to tagad zina un tieši Irākas tauta izšķirs viņa likteni."

Tonijs Blērs arī izteica cerības, ka Sadama apcietināšana izbeigs jukas un vardarbību Irākā: "Viņa vara nozīmēja teroru, sašķeltību un brutalitāti, - lai viņa notveršana nozīmētu izlīgumu un mieru visai Irākas tautai."

Pat citkārt pret amerikāņu ārpolitiku skeptiskie franči, šķiet, vismaz pagaidām mainījuši toni. Francijas ārlietu ministrs Dominiks de Villipēns teica: "Ar šo arestu ir pāršķirta diktatūras lappuse Irākas vēsturē. Starptautiskā sabiedrība var sevi apsveikt."

Tomēr reakcijas musulmaņu valstīs un valstīs ar ievērojamu musulmaņu skaitu ir daudz piesardzīgākas. Indija aprobeżojās tikai ar to, ka konstatēja Sadama notveršanas faktu, nekomentējot vai tā ir pozitīva vai negatīva attīstība. Vēl piesardzīgāki ir arābu valstu līderi. Viņu izteikumos, galvenokārt, uzsvērts Sadama apcietināšanas svarīgums un tas, ka Irākas tautai radusies jaunā iespēja paust savu gribu attiecībā pret bijušo diktatoru. Vienlaikus tiek izteikta cerība, ka Sadams Huseins tiks tiesāts taisnīgā un atklātā tiesā. Arābu līgas ģenerālsekretārs Amrs Mussa runādams Kairā teica: "Tas ir vissvarīgākais notikums laikaposmā pēc Sadama Huseina reżīma. Mēs sekosim un sekojam šai attīstībai – gan šīs ziņas svarīguma dēļ, gan tādēļ, ka Sadama Huseina notveršanai ir būtiska ietekme uz situāciju."

Arābu līderiem patiešām ir jārēķinas ar savu valstu iedzīvotāju visai atšķirīgajām un emocionālajām reakcijām. Kuveitā bija vērojams galvenokārt priecīgs noskaņojums, jo iedzīvotāji vēl labi atceras lielās kaimiņvalsts karaspēka iebrukumu un izrēķināšanos ar viņu tuviniekiem. Savukārt palestīniešu vidū Sadama notveršanas vēsts tika uzņemta ar sarūgtinājumu. Ēģiptē, Sīrijā, Jordānijā arābu iedzīvotāji pārsvarā nepriecājās par šo ziņu. Ja daudziem Sadams nešķita personīgi pievilcīgs, tad veids kādā viņš tika apcietināts, slēpjoties un neizšaujot nevienu šāvienu, viņiem šķiet pazemojošs visiem arābiem.

Sadams Huseins tika uzskatīts par neżēlīgu taču drosmīgu arābu karotāju, kas nebaidījās stāties pretim lielākajam rietumu militārajam spēkam - ASV. Savas valdīšanas laikā viņš pats bieżi sevi salīdzināja ar leģendāro viduslaiku arābu valdnieku Saladīnu, kurš savulaik padzina eiropiešu krusta karotāju karapulkus. Taču modernais Saladīns izrādījās mazāk kareivīgs tikko viņš vairs neatradās varas virsotnē. Daudzi korespondentu uz ielas aptaujātie Kairas iedzīvotāji teica, ka viņu prieku par Sadama Huseina varas beigām aptumšojot doma par to, ka ievērojams un reģionā respektēts arābu līderis ir ticis notverts tik pazemojošā veidā. Viņiem būtu bijis pieņemami, ja Sadamu būtu notvēruši paši irākieši, bet ne amerikāņi, kuros daudzi saredz sveżzemju iebrucējus.

Šī iemesla dēļ arī vērtējumi par notikumu tālāko attīstību Irākā ir ļoti dażādi. Kamēr amerikāņu un britu eksperti izsaka piesardzīgu cerību, ka Sadama notveršana varētu mazināt bruņoto pretestību Irākā, arābu politiskie komentētāji šādu varbūtību apšauba. Dażi pat uzskata, ka tagad uzbrukumu vilnis varētu pat pastiprināties, jo pretestības kustības vadītājiem tagad vairs nebūšot jābaidās no tā, ka viņus uzskatītu par Sadama Huseina varas atbalstītājiem.

Pēc šo ekspertu domām cīņa notiekot pret amerikāņu un britu svešzemju karaspēku nevis par Sadamu. Viņuprāt, daudzi arābi koalīcijas klātbūtni Irākā uzskata par jaunu koloniālo politiku un karu, kas nogāza diktatora reżīmu, - par koloniālu karu. Šī viedokļa piekritēji atgādina savulaik nepiepildījušos Rietumu ekspertu paredzējumus, ka pretestība samazināšoties pēc Sadama dēlu nāves. Patiesībā notika glużi pretējais.

Ņemot vērā Sadama sagūstīšanas demoralizējošo raksturu, šobrīd grūti paredzēt vai pretestība noplaks vai pieaugs. Taču droši var apgalvot, ka notikumu attīstība nākamajās nedēļās glużi nemaldīgi parādīs kuram no abiem viedokļiem bijusi taisnība. Ja pretestība apsīks, tad tā tiešām būs bijusi bātistu partijas organizēta. Ja tā turpretim turpināsies, tad tas būs nepārprotams apliecinājums tam, ka - pretēji amerikāņu militārās vadības pieņēmumiem - pret koalīciju cīnās glużi citi spēki un viņu mērķi nav saistīti ar gāztās diktatūras atjaunošanu.