Aizvadītajā nedēļā neparastu ieskatu cilvēka tiesību un demokrātijas jautājumos guva Turkmenistānas iedzīvotāji, kam radās iespēja dzirdēt savas valsts prezidenta Saparmurata Nijazova teikto intervijā ASV televīzijai un arī ASV vēstnieces Turkmenistānā domas par cilvēka tiesību stāvokli viņu zemē. Kā stāsta radio “Brīvā Eiropa” žurnālisti no turkmēņu redakcijas, vietējie masu informācijas līdzekļi parasti atturoties no tādu materiālu publicēšanas vai pārraidīšanas, kas tapuši rietumos. Arī savas valsts politiķu sniegtās intervijas rietumu medijiem parasti nesasniedz ne pašmāju klausītājus, ne lasītājus. Tomēr šajā nedēļā noticis izņēmums, un Turkmenistānas televīzija pārraidījusi prezidenta Nijazova interviju, kurā viņš apgalvoja, ka Turkmenistānā ne mazākā mērā netiekot pārkāptas cilvēka tiesības. Kā pierādījumu teiktajam viņš minēja pats sevi – viņš varot droši atrasties jebkurā vietā bez miesassargiem, nebaidoties no uzbrukuma. Nijazovs teica: “Jūs redzat, neviena cilvēka tiesības šeit netiek pārkāptas. Ja jūs vēlaties, aiziesim uz tirgu jebkurā pilsētā. Es esmu gatavs. Un mums nav drošības sargu. Mūsu valsts vadītājiem nav miesassargu.”

Šāds apgalvojums skan tik dīvaini un tik pretrunīgi, ka to pat grūti komentēt. Pirms gada, kad 25.novembrī pret Nijazovu notika atentāts, vai vismaz viņš tā apgalvo, ka atentāts ir noticis, viņa miesassargiem un drošības iestādēm esot izdevies to novērst un vainīgos apcietināt. Vai kopš tā laika Nijazovs būtu atteicies no miesassardzes? Vai ar to visi, kas tīkojuši pēc viņa dzīvības, būtu izķerti? Un galu galā, ko gan par cilvēka tiesību stāvokli kādā valstī izsaka miesassargu esamība vai neesamība?

Katrā ziņā ASV vēstniece Turkmenistānā Treisija Anna Dżeikabsone (Tracey Ann Jacobson) pirms dażām dienām “Radio Brīvība” intervijā, kas tika pārraidīta Turkmenistānā, sniedz savādāku ieskatu cilvēka tiesību un demokrātijas jautājumos šajā Vidusāzijas valstī: “Amerikāņu vēstniecībā mums ir trīs galvenie mērķi Turkmenistānā – veicināt demokrātijas un cilvēka tiesību izpratnes attīstību, veicināt ekonomisko sadarbību un veicināt sadarbību drošības jomā. Mums visi šie trīs mērķi ir svarīgi. Ja mēs runājam par ekonomisko sadarbību, tad mūsu uzmanības centrā ir divas lietas- tirdzniecisko attiecību attīstība dod iespēju ne vien vairot labklājību, bet tā veicina arī savstarpējo saprašanos. Tomēr, vissvarīgākais mūsu mērķis saistās ar cilvēka tiesībām. Tāpēc mēs uz šo mērķi arī visvairāk koncentrējamies.”

Vēstniece Dżeikabsone piebilst, ka viņa nelaiżot garām nevienu izdevību, nevienu tikšanos ar Turkmenistānas varas pārstāvjiem, lai runātu par cilvēka tiesību un demokrātijas attīstības jautājumiem. Nereti ASV vēstniecei nācies runāt par tiesu sistēmu Turkmenistānā, kas acīmredzot, pildot politisku pasūtījumu, notiesājusi daudz politisko oponentu.

Jau tajā pašā pieminētajā intervijā amerikāņu televīzijā prezidents Nijazovs pilnīgi noliedza, ka Turkmenistānā būtu politieslodzītie. Viņa valdīšanas laikā visi politieslodzītie, kas tur agrāk bijuši, esot atbrīvoti. Viņš apgalvo: “Pēdējo 10 gadu laikā mēs Turkmenistānā esam atbrīvojuši 120 000 ieslodzīto. Jājautā - tad kā gan mēs cilvēkus apcietinām? Viņi saka, ka mēs metot cilvēkus cietumos, bet patiesība ir tieši pretēja – mēs viņus atbrīvojam.” Uz jautājumu par to, kāpēc Turkmenistānā atkal ieviesta padomju laiku kārtība, ka iedzīvotāji nevar vairs brīvi atstāt savu valsti, un to tagad var izdarīt vienīgi, iegūstot izbraukšanas vīzu, Nijazovs atbildēja, ka tas esot darīts pēc Savienoto Valstu lūguma pastiprināt cīņu pret terorismu.

Radio “Brīvā Eiropa” turkmēņu redakcijas pārstāvji šo jautājumu uzdeva ASV vēstniecei Dżeikabsonei, kura ir pilnīgi pretējās domās – Savienotās Valstis nekad neesot pieprasījušas ierobeżot pilsoņu ceļošanas brīvību Turkmenistānā: “Mana valdība ir pārliecināta, ka ceļošanas brīvība ir viena no cilvēka pamata tiesībām, un mēs uzskatām, ka Turkmenistāna šobrīd liedz saviem pilsoņiem šīs pamattiesības izmantot. Tas ir glużi vienalga kā to nosauc – vai par izbraukšanas vīzu, vai ceļošanas atļauju, vai ārzemju pasi – ja Turkmenistānas pilsoņiem tiek liegta iespēja atstāt valsti vienalga kādu iemeslu dēļ, tas ir kustības brīvības principa pārkāpums. Mūsu tā sauktais “Dżeksona-Vanikes” papildinājums, kas ieguva likuma spēku 1974.gadā, nosaka, ka Savienotajām Valstīm ir pienākums aplikt ar sankcijām tādas valstis, kuras pārkāpj pilsoņu kustības brīvības principu. Šī iemesla dēļ šobrīd norit sarunas ASV un Turkmenistānas starpā.”

ASV vēstniece norāda, ka abām valstīm esot arī daudz kas kopīgs. Turkmenistāna esot bijusi ārkārtīgi pretimnākoša Vašingtonai, piedāvājot savas valsts teritoriju kā koridoru humānās palīdzības sniegšanai Afganistānai. Savukārt Vašingtona bijusi izpalīdzīga Turkmenistānai iegūt Apvienoto Nāciju Organizācijā “neitrālas valsts” statusu. Bez tam, abu valstu starpā esot daudz nozīmīgu ekonomisku interešu un projektu, īpaši kas attiecas uz Turkmenistānas naftas un dabas gāzes resursu apguvi un eksportu.

Kā savā televīzijas intervijā uzsvēra prezidents Saparmurats Nijazovs, viņš pilnībā atbalstot sadarbību gan drošībā, gan ekonomikā ar Savienotajām Valstīm. Bet, kas attiecas uz demokrātijas un cilvēka tiesību jautājumiem, tad rietumu demokrātijas izpratne tomēr neesot tāda, kuru varot pilnībā pieņemt un pārņemt Turkmenistāna.