Dażai no partijām vēlēšanu iznākums Krievijā var nozīmēt tikpat kā nāves spriedumu. Īpatnēji, ka izzūd savulaik nozīmīgas partijas. Reiz populāras vai ietekmīgas bija, piemēram, Krievijas demokrātiskā partija, Krievijas vienības un saskaņas partija, ko vadīja Sergejs Šahrajs, arī toreizējā premjera Viktora Černomirdina “Mūsu mājas – Krievija”. Tagad tās pieder pagātnei.

Lai gan daża partija nedēļas nogalē var piedzīvot līdzīgu likteni, šoreiz vēlēšanu kampaņa ir nedaudz klusāka nekā iepriekš. Krievijas komentētāji to skaidro ar partiju sistēmas nostabilizēšanos, un politika kļuvusi prognozējamāka. Arī vēlētājiem viss kļuvis skaidrāks, un tāpēc lēš, ka dalība varētu būt mazāka nekā iepriekš.

Partiju aina patiesi ir skaidrāka. Centra flangā (ko definē ar Vladimira Putina posteni) aptauju līdere ir “Vienotā Krievija”, pa kreisi – lielākā konkurente - kompartija, arī nacionālistu liberāldemokrātiskā partija. Vājākie sāncenši pa labi – “Labējo spēku savienība” un “Jabloko”, kas nespēja apvienoties un nu cīkstējas, lai “neizkristu” no parlamenta.

Pašreizējo stāvokli var skaidrot ar ekspertu aizvien bieżāk lietoto terminu “kontrolējamā demokrātija”. Kremlis monopolizējis varu, un tā kontrole reģionos pieaugusi. Taču klusāka kampaņa nenozīmē, ka mazāk tiek lietas politiskās samazgas. Par to sūkstās arī komunistu līderis Genādijs Zjuganovs: “Televīzijā pret mums bija ap 40 siżetu. Visi netīri, visi absolūti negodīgi. Kur tad ir mana viesnīca Kubā, kāda tai adrese? Parādiet manu kokapstrādes rūpnīcu Jordānijā, kur nav meżu! Vēlreiz grieżos pie “Vienības” un aicinu iedalīt stundu tiešām TV debatēm par galvenajiem jautājumiem!” Zjuganova saucienu varas partija ignorēja.

Mediju un reģionālo tiesu kontrole, kā vērtē Krievijas apskatnieki, šajā kampaņā ir bezprecedenta. Tas uzskatāmi rāda, kādu nozīmi Vladimirs Putins piešķir Domes vēlēšanām. 28.novembrī viņš TV auditoriju aicināja balsot par tiem, ar kuriem viņš var strādāt. Varas partija plaši izmanto tā sauktos administratīvos resursus – ne tikai valsts lidmašīnas, bet arī mediju kontroli, iespēju pārliecināt tiesas par opozīcijas kandidātu svītrošanu tehnisku iemeslu dēļ; pats prezidents rekomendē deputātu kandidātus, utml.. Pašreizējā Dome jau tāpat ir stipri lojāla Vladimiram Putinam. Viņa atbalstītājiem 450 deputātu Domē ir 235 vietu vairākums. Taču, ja tiktu iegūtas vēl 65 vietas, Putins būtu tiesīgs labot konstitūciju.

Šajā ainā bēdīgi slavenais Vladimirs Żirinovskis ar saviem liberāldemokrātiem ir glużi vai daudzpartiju Krievijas veterāns, jo politikā ir aktīvs jau kopš PSRS sabrukuma. Viņš spēj izmantot masu medijus un skaidri formulē savus uzskatus. Viņš piesaista gan ar saviem noteiktajiem iekšpolitiskajiem, gan arī ar skaidrajiem ārpolitiskajiem uzskatiem. Žirinovskis jau gada sākumā, it kā uzrunājot ASV prezidentu Džordžu Bušu, asi, pat neganti, pauda savu attieksmi pret pasaules vienīgās lielvalsts politiku, tādējādi ļoti uzskatāmi atklājot savas oratora spējas un personību: “Maskava ir pret Tevi, Maskava! Tā negrib šo karu, un Tev mūsu prezidents skaidrā krievu valodā to pateica – neuzdrīksties šaut uz Bagdādi! Labāk kopīgi uztaisīt (..) pret Tbilisi! Dżordż, Tu esi kovbojs. Apstājies (..), beidz, noslēp patronas tālāk! Un aizmirsti par savu papucīti!”

Žirinovskis attiecībā uz iekšpolitiku, piemēram, iestājas par ģimenes (galvenokārt, vīrieša lomas) stiprināšanu, robežu slēgšanu imigrantiem (viesstrādnieku darbu sargu uzraudzībā un izsūtīšanu pēc kontrakta beigām) un darbu grib dot tikai Krievijas pilsoņiem. Tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka viņa vēlētāju skaits pēc aptaujām, salīdzinot ar vēlēšanu rezultātiem pirms četriem gadiem, palielināsies no pieciem uz astoņiem procentiem. Žirinovskis ar visiem viņa (daudziem nepieņemamiem) gājieniem Krievijas apstākļos ir gandrīz vai patiesi stabila politiska vērtība, uz ko var paļauties. Tā domā ne viens vien krievs.
Żirinovska partijai laikam vienīgajai jau laikus bija prognozējama kampaņa. Tā sauktajā marginālajā elektorātā viņa popularitāte skaidri pieaugusi.

Tikmēr komunistiem – varas partijas galvenajam oponentam - grūtības sagādā iekšējā spēkošanās. Viens no komunistu līderiem, Sergejs Glazjevs no “mātes partijas” atšķēlies savā nacionālpatriotiskajā blokā “Dzimtene”, apvienojot komunistu “dezertierus”, 29 kreisā spārna partijas un grupas. Bet reizē komunisti mēģina uzlabot savu veidolu, gūst arī agrāk necerētus atbalstītājus, piemēram, jaunatnes vidū. Komunistu līderis Genādijs Zjuganovs cer uz jauniem vēlētājiem, jo pēdējos gados partijas atbalstītāju skaits ir sarucis no 35 uz 20 procentiem. Viņš neuzstājas skaļi, kliedzoši kā Żirinovskis, un Kremli kritizē lietišķi, pa punktiem, kā īsts valstsvīrs. Zjuganovs, piesaukdams starptautisko finanšu institūciju lomu, pauž īsi: “Galvenais lozungs ir valdības demisija, jo valdība pilda koloniālās administrācijas lomu, žņaudzot savu ekonomiku, steidzot maksāt parādus saviem saimniekiem, bet tautai - nemaksā normālas algas.”

Līdz šim komunistu vēlētāji bija veco laiku piekritēji, un statistiski vidējais atbalstītājs esot bijis 55 gadus vecs un dzīvojis laukos vai mazpilsētā, ar mēreniem ienākumiem. Tomēr laiki mainās. Kā piemēram, šodienas “Financial Times” numurā apliecina Maskavā iztaujātais 29 gadus vecs, datoru speciālists Iļja Ponomarjovs, kura vecāki balso par reformistu partijām, tad viņš balsošot par komunistiem. Iļja strādā par komunistu kampaņas datorspeciālistu. Kā viņš izsakās, viņam vienalga, ko komunisti darījuši pagātnē, jo tagad tie esot vienīgais reālais opozīcijas spēks. Ja kāds vēlas izmaiņas varas elitē, tad atbalstīt esot jēga vienīgi Zjuganova sekotājus.

Vēlētāji lielāko daļu partiju uzskata ne vien par identiskām, bet arī – par garlaicīgām. Analītiķi saredz tendenci uz Krievijas politikas “mono centralizēšanos” Putina virzienā. Partijas maz centušās parādīt kādas tās ir, un izmantot savas iespējas. Spilgts piemērs tam ir abu galveno labējo partiju pelēcīgā kampaņa. Bet balsojumā daudz kas Krievijā parasti ir atkarīgs no pēdējām pirmsvēlēšanu dienām. Kuras no partijām neiekļūs Krievijas Valsts Domē, tas būs zināms jau nedēļu mijā.