Jau ceturtdien, 11.decembrī, Krievijā oficiāli startēs prezidenta vēlēšanu kampaņa. Bet pašlaik gan Krievijā, gan ārpasaulē apskatnieki un sabiedrība vēl atskatās uz svētdien notikušo Krievijas Valsts domes vēlēšanu iznākumu.

Krievijas vēlēšanas visai asi kritizētas Rietumos, un tiek raksturotas kā “brīvas, taču netaisnīgas, starptautiskiem standartiem neatbilstošas, kā solis atpakaļ ceļā uz Krievijas demokratizāciju”. Lūk, to saka arī Brūss Dżordżs, EDSO Parlamentārās asamblejas prezidents: “Šīs vēlēšanas nav atbildušas daudzām EDSO un Eiropas Padomes saistībām un citiem patiesi demokrātisku vēlēšanu starptautiskiem standartiem.”

Taču skaidrs, ka arī ārvalstnieku izteikumi neko nevar mainīt. Kritiskie vai nosodošie vērtējumi paliks vārdu līmenī. Īsi sakot, galvenais Kremļa mērķis šajās vēlēšanās bija likvidēt parlamenta opozīciju kā politisku institūciju, un tas ir izdevies.

Pašlaik visi vēros, kādi būs nākamie Kremļa un jaunā parlamenta soļi.
Nevienam nebija noslēpums, ka priekšvēlēšanu kampaņā Kremlis un valsts galva viennozīmīgi atbalstīja partiju “Jeģinaja Rossija” (Vienotā Krievija) un arī novērotāji uz vietas varēja secināt, ka citas partijas vai nu tiek atbīdītas nostāk vai arī tām nav izredżu pietuvoties varas partijai. Prezidents Putins toties bez raizēm varēja deklarēt sekojošo: “Man ir absolūti skaidrs, ka šie rezultāti ataino iedzīvotāju patiesās simpātijas. Tie ataino to, ko Krievijas tauta domā, tie rāda mūsu politiskās dzīves realitāti.”

Varas partija faktiski aktivizējās tikai pāris mēnešus pirms balsošanas, un ar to uzrādījās pietiekami. Faktiski pietika ar lozungu “kopā ar Putinu”, un partija atteicās no jelkādām vēlēšanu disksijām. Varas vertikāle automātiski iekļāvās partijā “Jeģinaja Rossija” kopā ar visiem tā sauktajiem administratīvajiem resursiem – valsts finansu un tehniskajām iespējām, kā arī varas kontrolētajiem medijiem.

"The New York Times" apskatnieks Viljams Sefairs secina, ka Putins un viņa bijušie KGB atbalstītāji "Krievijai atdevuši vienpartijas varu." Viņš sērīgi konstatē, ka "Krievijas īsais demokrātijas eksperiments ir beigts un pagalam." Putina piekritēju triumfu noteikuši divi apstākļi: nauda un saziņas līdzekļu dzelzs kontrole. Tādai partijai nevarēja būt pilnvērtīga konkurenta. Demokrātiskās partijas, tādas kā Labējo spēku savienība un “Jabloko”, nespēdamas apvienoties, bija lemtas sakāvei.

Viens no no liberāļu līderiem Boriss Ņemcovs secina šādi: “Šis parlaments ir ļoti bīstams Krievijas nākotnei un ļoti bīstams pasaulei, jo - kamēr demokrātiska Krievija nav drauds nevienam-, autoritāra Krievija ar kodolieročiem ir nopietna problēma ne tikai Krievijai un kaimiņiem, bet visai pasaulei.”

Labējo spēku savienības – patiesībā - kreisi liberālās jeb sociāldemokrātiskās partijas - līderis secinājis, ka vairākums Krievijas Domē nu piederēs tiem, kas vēlas policejisku valsti, pilsoņu brīvību iegrożošanu, neatkarīgu tiesu likvidēšanu un konfrontāciju ar Rietumiem.

Jebkurā gadījumā šo Domi pilnībā kontrolēs Putins, taču varam prognozēt, ka parlaments Krievijā, kopumā ņemot, turpmāk pat būs vēl lielvalstnieciskāk noskaņots nekā prezidents.

Vēlētāju balsis, turpat pusi tradicionālā elektorāta, Krievijā zaudēja arī komunisti. Daļēji – šķelšanās dēļ, daļēji – saistības dēļ ar neżēlastībā kritzušā oligarha Hodorkovska finansējumu, bet noteicošā mērā tāpēc, ka mūsdienu Krievija kopumā negrib to ideoloģiju, ko tai varēja piedāvāt komunistiskie fundamentālisti. Drīzāk tā grib lievalstniecisko ideoloģiju, kā pierādīja atbalsts Vladimira Żirinovska liberāldemokrātiskajai partijai. Un to, ka tā nemaz nav tāla no varas partijas, apliecina pats Żirinovskis:
“Mums ir daudz domstarpību ar Vienoto Krieviju, bet tā būs vienīgā partija, ar kuru mēs jaunajā parlamentā kontaktēsimies.”

Tas, ko pašlaik reprezentē Putins, - sava veida “putinokrātija” -, atgriešanās pie daļēji autoritāras, cariskas ideoloģijas, ir tas, ko neapšaubāmi ar sevi priekšgalā vēlas skatīt Żirinovskis. Putinam parlamenta sastāvs ir ārkārtīgi izdevīgs, jo viņš uz Żirinovska galējo nacionālistu un Glazjeva nacionālboļševiku fona izskatās kā liberālis, kurš attiecībās ar Rietumiem allż var apelēt pie tā, ka viņa parlaments ir noskaņots uz daudz radikālākiem soļiem, nekā viņš pats. Rietumiem nāksies viņam piekrist. Kremļa galvenais mērķis vēlēšanās bija likvidēt parlamenta opozīciju kā politisku institūciju un tas ir izdevies.

Kas būs tālāk? Lai gan Putins šajās dienās sola, ka valstī netiks laupītas ekonomikas brīvības un tirgus saimniecība, tas nebūt nenozīmē, ka līdz ar politiskās kontroles pastiprināšanos, aiz tīri politiskiem ieganstiem, nevarētu tikt visādi ierobeżotas politiskās brīvības. Un arī privatizācijas rezultāti, lai gan ar paša prezidenta muti tika noliegta to revidēšanas iespēja, tā vai citādi tiks revidēti, to nepavisam nepiesakot. Tā saukto oligarhu lietas jau rāda, ka, acīmredzot, īpašumu pārdale notiks uz konkrētu gadījumu bāzes. Pēc šīm vēlēšanām kļuvis skaidrs, ka tie, kas īpašumus ieguvuši 90.gadu sākumā, vairs mierīgi gulēt nevarēs. Un to, ka Krievijā to apzinās, rāda kapitāla plūsma projām no valsts.

Savas raizes Krievijas vēlēšanu iznākuma dēļ ir Ukrainā. Tur Krievijas vēlēšanu rezultāti gandrīz vai pārsteidzošā kārtā it kā saliedējuši prezidentu, valdību un opozīciju, kura pauż pażas īpaši par nacionālistu izteicieniem, ka vēlams atjaunot Krievijas impēriju. Prezidenta Vladimira Kučmas pārstāvis parlamentā Aleksandrs Sadorošnijs norādīja, ka tas viss izraisot bailes un nesolot nākotnei nekā labā.

Pats prezidents Kučma gan bija atturīgāks, norādot, ka Kijevas skatījumā nekas nemainoties attiecībās ar Maskavu un abas valstis nevar jaukt kopā, jo Ukraina neesot Krievija. Ukrainā paredz, ka pēc Krievijas Domes vēlēšanām atkal saasināsies strīds ap Tuzlas salu, un tagad iespējams, ka aģitācijā iesaistīsies arī tādas Kremļa administrāciju atbalstošās partijas, kā kreisā “Dzimtene” un labējā Vladimira Żirinovska vadītā Liberāldemokrātiskā partija.

Bażas pauduši kā Ukrainas ārlietu ministrijas, tā parlamenta pārstāvji. Labējā opozīcijas bloka “Sabor” partijas priekšsēdētājs Anatolijs Matvijenko pareģojis, ka Maskava mēģināšot ietekmēt Ukrainu, lai tā vai nu kopā ar Baltkrieviju iekļautos ūnijā (impērijā), vai arī rīkotos Krievzemes interesēs.